Vai zini to sajūtu?
Kad gribas visu pasauli un reizē negribas neko?
Burtiski neko.
Es ļoti labi zinu šo sajūtu un man jau ir apnicis meklēt miljons iemeslus
vai problēmas sakni, runāt par to utt.
Tas nepalīdz.
Runāšana nepalīdz.
Rakstīšana nepalīdz.
Es nezinu vairs, kur lai skatās, lai ieraudzītu gaismu.
Mērķi dzīvei. Motivāciju. Iedvesmu.
Atkal sajusties dzīvai.
Vai Tu zini to sajūtu?
Nē, Tu nezini.
Jo Tu uzskati, ka man ir jārunā par to kas manā jūtu pasaulē plosās,
jo Tu uzskati, ka vienkārši kaut kas ir jāmaina,
jo Tu uzskati, ka jāatrod motivācija grāmatās un filmās un velns viņu zina kur vēl.
Bļeģ.
Nē
Ar mani tā nav.
Tu teiksi, tad ej ārstēties, aiej pie psihologa/psihiatra.
Tu teiksi, lai es virzos pamazām un koncetrēju savu enerģiju kaut kur konkrēti
Nevis dalu sevi visai pasaulei.
Nē.
Es kliedzu skaļā balsī, NĒ.
Ar mani tā nav.
Man ir sava dzīves garša.
Šoreiz ir pienācis ļoti melns aptumsums manā prātā.
Es vairs nezinu, kas man palīdzēs vai Tev.
Man nav enerģijas.
Tas ir kā melnais caurums galvā, tas iesūc visu manu dzīvi sevī
Izkaisa to pēc tam putekļos.
Ir septmbris un iespējams es ceļu paniku neparko.
Rudens ka nekā,
bet šobrīd nav sajūtas ka citreiz, katra nākamā lēkme ir arvien melnāka un depresīvāka.
Šoreiz ir grūti, ļoti grūti.
Rakstu šo tīri sev, ne Tev, ne Tev un ne Tev.
Varbūt rakstīšana palīdz.
Šaubos.