Božena Chodunska

Par kapiem, tātad.
Sensenos laikos, tik senos, kā pagājušā gadu simteņa deviņdesmitie gadi, manos iecienītajos ex-kapos, kur Zemesmātes birojs, vajadzēja patrulēt lokālpatriotiskajām zemessargu vienībām (zemessargu vienības laikam bija cīši populāras tais grūtajos laikos), lai visādi vandaļi nelauž pieminekļus, neapgāna kapličas, nevazājas erebuši, nepiekopj netiklu mīlu. Nu lūk, liriskais varonis-zemessargs kopā ar nelielu operatīvo grupu kādu nakti patrulierē Kapos.
Tumšs. Gaudo vējš. Varbūt pat līst. Auksti. Vīri ielien kādā uzlauztā kapličā uzpīpēt. Pie viena vēro, vai kāds neceļ traci. Pīpē, tātad. Piepeši caur vēja šalkām un lietavām mana un jauš - tepat pavisam tuvu pa aleju tenterē kāds pilsonis, pilnīgā vafelē, pudele rokā, dzied, varbūt pat bļaustās.
Vīri nopūšas, nodzēš cigaretes (bet varbūt pat nenodzēš) un visi pulkā raušas no kapličas laukā audzināt miera traucētāju.
Erebušais pilsonis no pārbīļa apskaidrojies vienā acumirklī.