apstākļos, ka mēs te peramies pa dzīvi bez vecākās paaudzes aizmugures, ārkārtīgi silti ir uzņemt krustmāti, kas ikdienā dzīvo tālās zemēs. viņai pietiek pateikt dažus mīļus vārdus, lai nostabilizētos kaut kāda pareizības sajūta. un nav jau tā, ka es pati neredzētu savu dzīvi un nepriecātos par to, bet. vecāku iztrūkums ir jūtams.