| |
[Nov. 13th, 2022|12:51 pm] |
Šodien mācītājs runāja par Ījabu un labi pateica, ka par lūgšanu, kura noliedz to, kas iekšā, arī rūgtumu, vilšanos un dusmas uz Dievu, ja tādas ir sakrājušās, bet izsaka tikai pateicību, eņģeļi krīt gar zemi un smejas.
Un es dzīvi ieraudzīju tos eņģeļus kā tēlo baroka gleznās mazus puisēnus blondiem, cirtainiem matiem un mīlīgiem spārneļiem, kas smejas, smejas un smejas tik priecīgi, ka man arī palika līksmi. Un "mazi sīki zvaniņi plūst tavās pilnās riekšās. "
---------------------------------
(..)
Pār kokiem rūsa uzplaiksnī un dziest.
Kāds klusi jautā: "Zeme, tu jau guli?
Dod ūdeni no akas padzerties!"
Kāds ilgi nevar norimt. Ilgi taujā.
Bet zeme guļ, un dziļš ir viņas miegs
Ar brūno seju kviešu siltās saujās...
Ak, cilvēk, cilvēk, kāpēc viņai liegt,
Tik mīļai, nogurušai, rieta rāmo dusu,
Kad migla kūp un apkārt miers ir tāds,
Ka gribas prasīt: "Ko tu trokšņo, klusum,
Kam rasu šķindini un biškrēsliņos šņāc?"
Tev, cilvēk, kādi dienasvidus buli
Vēl tvano asinīs, liek smagu slāpi ciest
Un čukstēt tumsā: "Zeme, tu jau guli?
Dod ūdeni no akas padzerties!"
/Mikola Vinhranovskis, Belševicas atdzeja |
|
|
| Comments: |
Varbūt tāpēc, ka cilvēkam ko tādu regulāri uzklausīt, būtu smagi, ja nav sagatavots, jo otra dusmas ir kā verdošs ūdens.
Nezinu, kāpēc ieliku lieku komatu:D
jā, iespējams, ka mēs cenšamiem būt pieklājīgi un neuzbāzīgi arī pret Dievu, tīri aiz ieraduma tādiem būt. Taču tas patiesi ir diezgan muļķīgi, jo nav jau tā, ka mēs varētu noslēpt mūsu patieso stāvokli.
Priecājos, ka komentē :)
Biežāk esmu tā, kas uzklausa, tāpēc arī smejošie eņģeļi uzjautrināja (izlikšanās viņus neaizvaino).
Protams, ka visi grib patiesumu, un reizēm diplomātija smieklīga, tikai iedomājos par atšķirībām un to bezdibeni.
Mhm, aizvainots eņģelis nav nekāds eņģelis. | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}