Teorijas katedras sēdē bija sapulcējušies muzikologi un komponisti trieciennieki, lai kārtējo reizi lemtu, kuru studentu atsāt maksas grupā, kā izsist no rektora algas pielikumu un ko darīt ar liriski noskaņotiem kolēģiem, kuru raksti akadēmiskajā publicistikā labākajā gadījumā pretendē uz secerējumu statusu, kas pazīstāmi ar arhetipisko nosaukumu "Kā es pavadīju vasaru". Erhards Cvībelis, katedras vadītājs bija cienījams komponists, daudz jau sevi pierādījis arī kā izcils pedagogs un nesamierināms cīnītājs par nule kā mūzika atdzimstošo romantisma ideomu. Kā sak', mēs tak ar i tautas daļ' un mēs tak gribam atkal satuvināties ar vienkāršo cilvēku uz ielas. Tāpēc to vēl jo mazāk kāds gaidīja. Ko? "Mēs, komponisti, vēlamies atdalīties no jums, muzikologiem!" izsaucās Cvībelis tad, kad viņam deva vārdu un gaidīja, kad sāksies atskaites par gada laikā paveikto. Ko? Daļa auditorijas manāmi saguma. Trieciens labi ieeļlotam mehānismam, tā sacīt'. "Pag, un tad jūs gribat vieni paši laiku pa laikam paanalizēt kādu partitūru pie kafijas tases?", saviebās muzikoloģijas katedras vadītājs, profesors Lamberts Knoblohs. Cvībelis ietiepās: "Studentiem nav laika komponēt, viņi visu laiku studē kaut ko citu, piemēram kā tas nākas, ka mūzikas vēsturei veltām vairāk lekciju, nekā kompozīcijai?". Neaprakstīšu sīkumos tās dienas katedras sēdi*, vien nobeigšu ar skatu pa teorijas katedras logu: Komponsitu kuģis, lepni uzvilcis buras, pameta ostu, krastā atstādams skumji un mulsi dažādus teorētiskus traktātus rokās ņurcīdamus muzikologos. Kuģa priekšā formīgas dāmas figūras vietā bija piesiets kāds mācību nespēks, kamēr uz klāja vīri drūmi analizēja partitūras. Kafijas turza bija palikusi katedrā.


* Konservatorija, būdama piejūras iestāde, vienmēr atradās uzdzīves vētru un paģiru paisumu un bēgumu krustugunīs.