| Dec. 10th, 2009 09:21 pm Ar trīs četriem skolasbiedriem joprojām tusējam, tas jau laikam nozīmē - uz visu mūžu. Dažreiz sanāk jautrāk, dažreiz tāds stīvums iezogas, bet visi pieauguši cilvēki (40 vairs nav tālu, jē!), puslīdz saprot kam kas un kāpēc. A šoreiz sarunai pavisam jauks vieglums - sākumā runas, vai naktīs miegs nāk, bet pēc otrās leffes visi jau padalījušies, cik reižu nedēļā kuram un vai gribētos vairāk. A varēja sarunas nosliekties uz bezmiegu, traumām, neveselību, ārstiem un citām lietām, kas briesmīgi nodarbina katru pašu, bet pa īstam ne vienu citu nē. Un pēc 4 leffēm vienojāmies, ka vecais skrjaga Fliks visiem pohuj, un pohuj arī tas, ka citiem nav pohuj. Un tad vēl "vai mēs esam tie, kas patiesībā esam" - svarīga diskusija, vai melot sev ir visvieglākais vai visgrūtākais melošanas veids.
Beļģu alus. 3 comments - Leave a comment    |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}