Kā Morra uguns meklējumos, bradāju interneta tālēs. Ciniski, melanholiski, tehniski, bez jebkādām jūtām vispār. Un nerodu prieku. Ierodos, ieviešu savu kārtību, acīs rodas uguns un tiklīdz kārtība ir gatava, uguns nodziest - eju tālāk. Ja kārtība nav ieviešama, ir jāsaprot. Līdz moments ir noķerts, ejam tālāk. Bet nu, jā, in this life we have to learn.
Laikam, jānomaina jūzerneims. Morra tiešām ir pārāk traģiska būtne.

Tas below vispār nav domāts kādam personīgi.
Spēlē ar mani spēli. Izbeidz haotiski ņaudēt. Es saprotu zemtekstu, bet līdz es paķeru pavedienu, tas tiek nogriezts, jo nu tā vajag un tā tas darās. Un punkts. Šī izrāde nav spēlējama tālāk, ir jāizdomā jauns gabals, ar ko dāvāt prieku sev un citiem. Pasaki, ka vēlies lai ir vakars un es spēlēšu savu lomu - mierīgi-lepni, vīrišķīģi, kā krusttēvs tīģeris pateikšu ka nu jau atnāks, turies. Vēl var demonstratīvi paskatīties pa logu un es iekarošu skatienu atkal un atkal, tur būs adrenalīns, tur būs spēle, tur būs uguns. Nedodies tik viegli, bet arī neignorē. Man patīk teātris. Man patīk kad ir izrāde, bet patīk arī saprast, kas ir zem tās sejas, es baudu spēli pilnīgi līdz galam, piedaloties, bet tikai tad, ja tā nekļūst par melniem meliem. Teātris nav jāmelo, teātris ir jāspēlē, tā ir māksla.