Divas stundas pa mežu naktī, vispirms ar Arfu, tad - Birčiku. Uzreiz salīdzinot ar citu zirgu, jāsecina - Arfai tiešām ir sapņaini ērts un mīksts riksis pat mežā. Bauda. Abos gājienos tiku sūtīta pa priekšu kā "nomas vadītājs" lai trenētu spēju fokusēties un noturēt savu gribu arī tad, ja zirgs saka citādi, un laicīgi nojaust, ja zirgs kaut nodomā par to.
Lielākoties viss bija forši, tikai ik pa brīdim, tā kā vēl labi nepazīstu apvidu, bija - eu, griežam otrādi, priekšā gāzts koks! Eu, griežam otrādi, kaut kāds dīķis! Eu, te nav takas, tās bija stirnu pēdas! Eu, STIRNAS! :D Un jā, pāris pagriezienos uz staļļa pusi tiku no fokusa tomēr iznesa, bet tos atkārtojām, kamēr sanāca pieņemami.
Lielākoties viss bija forši, tikai ik pa brīdim, tā kā vēl labi nepazīstu apvidu, bija - eu, griežam otrādi, priekšā gāzts koks! Eu, griežam otrādi, kaut kāds dīķis! Eu, te nav takas, tās bija stirnu pēdas! Eu, STIRNAS! :D Un jā, pāris pagriezienos uz staļļa pusi tiku no fokusa tomēr iznesa, bet tos atkārtojām, kamēr sanāca pieņemami.
Atkal konstatēju, ka vadība man daudz vieglāk - teju no domas vien- padodas bez kāpšļiem. Varbūt, tā ka ķermenis tad kļūst tuvāks zirgam, labāk sajūtu viņa muskuļos gaidāmo kustību un tāpēc labāk jūtu, kad un ko norādīt, savukārt zirgam tāpēc rodas lielāka motivācija ieklausīties.