Sēžu darbā pēc darba laika un strādāju. Neskumstu, nežēlojos, neko par to neprasu, jo šodien man cita nav ko darīt, bet mājās... Man nav māju. Man ir tikai mans miteklis, kur ierodos un pārguļu nakti, lai no rīta pieceltos un dotos prom ar "mājām" savās krūtīs. "Īstās mājas ir mūsos. Lai kurp arī mēs ietu." /Ričards Bahs/ - izlasot šo - es sajutos kā gliemezis. Laikam tiešām tā arī ir, ka "manas mājas" tagad dzīvo manī.
Mājas... Kas ir "mājas"?
Vai tā ir vieta, kur es dzīvoju? Vai tā ir vieta, kur atrodas visas manas mantas? Vai tā ir vieta, kur es esmu visbiežāk?

Man "mājas" asociējas ar vietu, kur es jūtos drošībā un pasargāts, kur mājo miers, kur atrodas mana sirds daļa, kur mani gaida, kur kādu gaidu es. Jā, man ir vieta, kur es jūtos drošībā un pasargāts, tur mājo miers, tur mani gaida. Tās ir "tēva (dzimtās) mājas", bet tā vieta nav "MANAS MĀJAS".

Es dziedu "Virs galvas mūžīgs Piena ceļš un mūžīgs ceļš zem kājām..." pietrūkst vieta, ko saukt par "mājām", pietrūkst cilvēka, kuru saukt par "savu", dziesma apraujas un klusiņām dziļi, dziļi sevī nodungoju "...tas ved uz zemi laimīgo un izrādās uz mājām."