Pilota memuāri.

A davaj, sāksim no otra gala.
Vispirms es nesapratu, kāpēc pēkšņi Siguldas vilcienā ir tik daudz cilvēku ar teltīm un guļammaisiem. Kāpēc tur vispār ir tik daudz cilvēku. Dafuq? Nu, protams. LabaDabisti.
Tad, mazliet samiegojies, izrāpjos no telts, ieklunkurēju kupolmājā un tikai pēc laba brītiņa pamanu, ka ļaudis ir jau nomodā. Es nejūtu viņu auras, tās neinterferē ar manējo. NETRAUCĒ. Patīk tā sajūta. Ir tikai tas komforts, kas momentā pagaist, atrodoties, piemēram, uz perona kopā ar LabaDabistiem. Tur gribas griezt zobus.
Tad es pēc saulrieta cepu vakariņas - sviesta pupas - improvizētā lauka virtuvē un gardu muti tās pēcāk notiesāju.
Visbeidzot mēs darām to, ko atbraucām šeit darīt - jaukt nost tēstu gulbaļķu ēku, kas šādu likteni nav pelnījusi, bet glābt tur arī vairs neko nevar :

</br>