Nov. 8th, 2011 10:32 pm
tu noteikti zini to meiteni. viņai bija
neveikla putnēna gaita. it sevišķi, kad viņa bija saposusies. tad viņa smaržoja
pēc jasmīniem un vēl kaut kā, līdzīgi kā pārmēru ievilkusies zaļā tēja. likās,
ka viņa steidzas, bet ik pa brīdim piemirst uz kurieni, tad viņa apstājās uz
pussekundi, it kā rautos uz pusēm, mazliet uz priekšu, bet vairāk uz aizmuguri.
trīsas izskrien cauri augumam, bet viņa ir ceļā, viņa neapstāsies tikai tāpēc,
ka nav ne jausmas, kurp šis ceļš ved. viņa vienmēr tā savādi smaidīja, pat ja
negribot. tikai tad sīkas dzīsliņas izspiedās uz kakla, es to droši vien nebūtu
pamanījis, ja nebūtu tādas nedaudz apsūbējušas sudraba ķēdītes, kas iestiepās
krūšu bedrītē, varbūt tas bija krustiņš, neatceros. viņa ar to spēlējās. tā
daudzas meitenes dara, bet viņa mēdza to savirpināt, izskatījās biedējoši, tā
it kā viņa neapzinoties sevi žņaugtu. man nav ne jausmas kā viņu sauca. viņa
runāja pārāk klusi, lai sadzirdētu.
tu noteikti zini to meiteni.
mēs visi uz viņu skatījāmies.
reizēm, tas ir.
ar pārējām meitenēm viss bija puslīdz
skaidrs.
viņas bija, kā lai to paskaidro.
apskatītas.
nu ja.
vārdsakot, šitā meitene, viņa vakar atnāca
pie manis.
varbūt es kādreiz biju pieminējis, kur es
dzīvoju.
saproti, tas bija tik sen.
viņa atnāca pie manis ar pudeli spirta.
un izģērbās kaila.
man liekas, es tik bieži biju viņu
iztēlojies bez drēbēm,
katreiz mazliet citādāk,
bet viņā bija tas viss, kas reiz bija
bijis manā prātā.
varbūt tāpēc, ka krēsla,
varbūt es vienkārši turpināju iztēloties.
tad ar vates piciņu
es iztīrīju visus pušumus un brūces.
tas aizņēma diezgan daudz laika.
bija patumšs, es jau teicu.
viņa vēl aizvien neko daudz nerunā.
bet, zini.
viņa apjautājās par tevi.
Leave a comment |