Prof. Biezpientaures pētījumu centrs - Ieskats megapikseļu teorijā

15:04 - Ieskats megapikseļu teorijā

Partiju priekšvēlēšanu aģitācija pēc būtības neatšķiras no sadzīves tehnikas reklāmām. Jauns, uzlabots fotoaparāts ! Kā statistiski vidējais pircējs izvēlas fotoaparātu ? Zūma cipari (vairāk – labāk) un dabiski, megapikseļi (atkal – jo vairāk, jo labāk). Kas tad to nezināja ? Un visas partijas sola ne mazāk par 10 megapikseļiem un 12-kārtīgu zūmu. Un korpuss melnā, profesionālā, krāsā. 4 gadu garantija, netipiski.

Cik vēlētāju izdarīs izvēli, vadoties pēc tabuliņas, kurā vienā pusē dotie solījumi, otrā – paveiktais ? Nezinu precīzi, bet minēšu, ka maz. Galvenais taču ir megapikseļi. Tie pārliecina. Es vispār nesaprotu, kādēļ likums pieļauj politisko reklāmu. Vara – tas nav fotoaparāts vai plīts. Tā būtu jānopelna, būtu jābūt citam varas sadales veidam. Bet tas iespējams vien tad, ja valsts galvenā sastāvdaļa – vēlētāji - veic delikāto domāšanas procesu. Tā kā demokrātija nav ideāla pārvaldes forma, tad domāšanas procesa iztrūkums tikai rada papildus trūkumus un vājina valsti. Pat ja būtu ļoti spējīgi pārvaldītaji, tas nespētu pilnība kompensēt vēlētaju kūtrumu.

Patiesībā man ir sasodīti grūti saprast, par ko lai balso. Kārtējais kompromiss – pēc mazākā ļaunuma principa ? Es mēdzu ironizēt – vai tādēļ es ar kursabiedriem Zaķusalā ēdām zivju cīsiņus, lai 15 gadus pēc tam dzīvotu valstī, kurai nav vajadzīgi tās pilsoņi ? Bet – kas tad ir valsts ? Varbūt taisnība domai, ka valsts ir likumīgs represīvais mehānisms ? Sobrīd valsts ir nolaista līdz tam, ka netiek kontrolēts viens no svarīgākajiem rādītājiem – dzimstība, līdz ar to nocērtot valsts attīstības iespēju. Un tas jau ir rādītājs. Tas ir aptuveni tas pats, kas neēst un negulēt, netērēt lieki laiku, jo esam ierauti kādā kompjūterspēlē, kurā var sakrāt punktus. Bet virtuālie punkti neuzturēs sabiedrību.

Mēdiji saka – mēs esam eiropieši. Laikam slēptais konteksts ir – esam civilizēta valsts, pasaules priekšpostenis. Starp citu, ziemeļamerikas lielakā valsts arī neslēpj, ka ir pasaules civilizācijas stūrakmens. Cilvēki, kuri pērk megapikseļus, tam varbūt tic. Liela daļa – nē. Tikai...darbs, ģimene, vasarā – atvaļinājums. Ko nu tur ies plēsties. Lokāli – labi, tiek atvērtas galerijas un projektētas koncertzāles. Globāli – degradācija. Gan attieksmē pret dabu, gan vienam pret otru. Nē nē, nekādas morāles, vien vērojums –mēs mierīgi sēžam tramvajā, kurā blakus stāv sievietes, bērni vai sirmgalvji. Šie paši cilvēki ar apziņas maliņu lasa ziņas par mirušajām zonām pasaules okeānā (arī Baltijas jūra tur ierēķināta), gan vēro kadrus TV, kur mirst cilvēki. Mēs jau sen esam pieradināti. Politiķi mums saka – notiek progress. Būs jauni ceļi, tuneļi zem kapiem un lasītava nācijai. Dažus pat attēlo kā dzinējus un raķetes. Vajadzētu – kā gaļasmašīnu vai zarnu parazītus. Bet vieglāk ir domāt par mierinošajiem megapikseļiem, jo parazītu klātbūtni savā organismā reti kurš atzīs.

Patiesais progress slēpjas apstāklī, ka tagad ir megapikseļi. Ja tādi būtu bijuši agrāk, zemnieki neņemtu rokās mēslu dakšas un neietu uz muižām ar lāpu rokās. Mums ir labi – beidzot, beidzot vairs nav jāšaubās, jo mums ir videoklipi un megapikseļi.


vecas sadarbības vārdā biju aizsūtījis DELFIem, bet pipši tādi, nezkāpēc neielika. Un to izdara saits, kur publicē pat jaunos dzejdarus. Nu i baigi vajag. Man tāpat viss pie dirsas.