Viena lieta, ko es ļoti gribu mācīties un aktualizēt sev atkal un atkal, ir atcerēties pateikt paldies, negaidot piemērotu situāciju. Gan par mazām, gan lielām lietām. (un vispār, kāpēc ir tāds "mazs"/"liels" nošķīrums?). Kāpēc man ir sajūta, ka teikt kaut ko labu - tas prasa īsto brīdi, noskaņu, saņemšanos utt? Ir jāsaka, ka kaut kas nav ok, laicīgi, pirms viss ir izvērties par “VISS ĻOTI NAV OK”. Bet tieši tāpat ir ar labo. Nekas nav jāgaida. Neviens patiesi domāts "paldies" nav par lieku. Es tik bieži pieķeru sevi pie domas "gan jau kaut kad būs piemērots brīdis, un tad, kaut kad, es arī pateikšu". Un šo es vairs negribu turpināt. Negribu turpināt atlikt savu dzīvi un labo un skaisto, kas ar to saistīts. Lielā mērā es pie šī nonāku tieši caur to visu pozitīvo, iedrošinošo un gaišo, ko pēdējā laikā tik daudz saņemu no citiem visdažādākajos veidos. Un tas nav lieki. Tas ir bīnišķīgi. Paldies jums par to.