|
|
|
Maijs 10., 2007
10:02 - sen, tik sen...
atcerējos ka man ir. apskatījos un uznāca tādas saldsērīgas atmiņas.
kādreiz cilvēki māju bēniņos turēja sasodīti labas lietas. mūsu māja Mālpilī nebija izņēmums.
Plašajos bēniņos vismaz trīs paaudzes bija atstājušas mazliet no savas dzīves un ik dienas. Reizēs kad mājās biju viens un neko "derīgu" darīt negribējās ložņāju pa bēniņiem cilājot kastes, maisus un saiņus. tur bija viss ko vien var un nevar iedomāties. veci - patiešām veci periodiskie izdevumi, salauzti un vienkaārši novecojuši instrumenti, paliekas no mana patēva foto laboratorijas, mēbeles un apģērbs. bija arī dzīvā daba pārstāvēta. ložņājot pa stūriem bija jāuzmanās no lapseņu pūžņiem. To bija daudz. daži bija pamesti, tos lēnām rūpīgi izķidāju.
Čurkstes, baloži un zvirbuļi - tie visi bija līdzās. gadījas arī manīt pa kādai pele un žurkai, attiecīgi bija arī kaķi - tie gan man nepatika un nepatīk vēl šodien. Viens es tur nekad nebiju.
Daudz laika tika pavīts pētot karikatūras vecajos "dadžos" lasīju anekdošu grāmnatiņas un pārskatot patēva bilžu kaudzes. Tās bildes man bija kautkas īpašs, kautkas ko vārdiem nevar aprakstīt. Tajās pārsvarā bija cilvēki ko es nepazinu, bet tas man neliedza vismaz daļai no viņiem dot vārdu un apcerēt viņu dzīves.
eh...
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
