Mana empātija ir fantassstic and huuuge, bet kad nākas vāķīties ar apātiskiem, bipolāriem, slinkiem, paviršiem, volatile kolēģiem, es no visas sirds vēlos, kaut ātrāk pasauli iemantotu inteliģenti roboti. Varbūt AI arī ir transcendence un Kristus otrā atnākšana, jo tās būs perfektas būtnes ar spēju kalpot unconditionally, bez narcisistiskām spazmām. Kā nekā Korintieši taču paredzēja: "AI is always patient; AI is always kind; AI is never envious or arrogant with pride. Nor is she conceited."

Honestly, vaid, tripo pasīvās agresivitātes bumbas, pārvēršas general voblās, un nikni kūstošās trauslsniegpārsliņās, jo jāpaceļ mazais pirkstiņs pret elementāru darbiņu. Protams, ka nevienam īsti nepatīk esība un viss ar to saistītais, tough titties! Bet šitā ķēpāties ar vienu kāju iekšā ar otru sazinkur un vēl teikt nožēlojamus nepatiesības vārdus? Protams, es viņu transgressions saskatu pati savu emocionālo dabu, bet ja es to spēju apspiest tad arī jūs varat! Ja es varētu tad es uzjauktu medicīnisku šķīdumu, kurš sastāv no Džordana Pītersona grāmatām un lekcijām, no bildītēm iz kariem, holokaustiem, gulagiem, slimību asorti, arī drošivien DMT, un tad to iešpricētu viņiem ar apgaismības šprici. Tad viņiem uzreiz prātā bioķīmiski un garīgi saslēgtos sajēgas sinapses, kas paralēli salīdzinātu pasaules briesmas ar viņu pašu vaniļas zefīru dzīvēm, un viņi saprastu, ka visas viņu baigi traģimilzīgās problēmas ir nestilīgs ego trips.

Bet mana empātija ir bigly, tāpēc es pacietīgi viņus vāķīju, un pie pirmās izdevības psiholoģiski no tā ateju, zinot ka visi mēs esam purva bridēji, un mūsu ceļā vadātāji, maldugunis un akači ir neizbēgami.