| Apr. 18th, 2011 05:59 pm tātad, protams, lai dzīvo lauras. es gan frendlistē ar pirkstu varu iebakstīt tikai vienu- prātīgi neprātīgo puķīgi zaļo lauru, kura mani ik pa brīdim savaldzina no jauna. priecīgi.
bet vispār. es te cenšos rakņāties pagātnē profesionālos nolūkos, bet paskat, cik iedvesmojošas pagātnes susuriņa pavasara dziesmas.
tik veca jau atkal es neesmu, lai negribētu šim šad tad izlikties noticam. divtūkstošastotajā martā es teicu šitā:
mēs sapņosim jūru krastos. dažbrīd neveiksmīgi imitēsim vudstoku un mati vējā plivināsies. mēs skumsim līdz galam, mēs priecāsimies tā, ka žokļi sāpēs no smiekliem. mēs nemeklēsim jēgu, bet izliksimies nejēgā, ka viņa ir. mēs odīsim pēc līksmām odām un vakardienas absurdiem. mēs mīlēsim tik ļoti, ka vairs nemācēsim nemīlēt. mēs brauksim mazās laivelītēs pa gauju, mēs dzirdēsim, kā zāle dīgst, mēs melosim lielus melus un ticēsim. mēs piesauksim dzejniekus, mēs pielūgsim elkus. mēs būsim mūžīgi jauni un stop zīmes būs kā radītas, lai ap viņām dejotu kā ap maija stabiem. mēs būsim tik dzīvi, mums būs ar ko riskēt. un ja mēs zaudēsim, mums būs bijis ko zaudēt. 1 comment - Leave a comment    |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}