Vakar vakarā pie E. kāpņutelpas durvīm izlasīju A4 printētu reklāmlapiņu par motociklu vasaru Vandzenē. Būšot motociklu parāde, veiklības braucieni, u.tml. Vārdu sakot, visi gaidīti Vandzenē 16:00. Likās, varētu aizbraukt, bet tad jau manīs.
Pienāca šodiena. Tāda kaut kāda drusku pieklibojot savā ritmā. Man jau liekas, ka mani ļoti ietekmē E. garastāvoklis, kaut gan cenšos tā neiespaidoties. Viņam šodien tā grūti sevi savākt (?) bija, sev vietu atrast šodienā, lai arī tieši viņš mudināja ātrāk gultu pamest, lai varētu vairāk pa dienu viskauko padarīt.
Vārdu sakot, bez piecām 16:00 braucam uz Vandzeni. Normāli. Moči un tā. Zemāk bildes. Tur uz vietas dzirdējām, ka paredzēti vēl moču sači kaut kur tuvējā apkārtnē. Kur, kā tur nokļūt - neviens īsti nezina. Viena aktīva sieva, acīmredzot, organizatore, pienāca mums, skatītājiem, tuvāk un noteica, ka varēs viņai līdzi braukt, tad jau ceļu atradīšos. Balto kāpu vajagot. Citi vietējie runāja vēlāk, ka uz šo vietu vedot labāks ceļš, nekā tas, pa kuru organizatore grasījās vest. Uz āo repliku, viņa atbildēja, ka šis maršruts izvēlēts tāpēc, ka izvēlēts tā. un viss. Vēlāk jau man likās, ka tas tāpēc, lai mazāku uzmanību piesaistītu. Kā izrādījās, pasākuma daļa, kur moči dodas pa meža stigām un takām, nebija saskaņota ar Valsts mežiem. Un tad nu tur tāda ņemšanās bija. Mēs galu galā atradām to kāpu, bijām klāt, kad atbrauca Valsts meži, dzirdēju, kā neļāva rīkot sačus un lika pārtraukt visu. Bet cilvēki bija sabraukuši, saprast neko lāga nevarēja. Man bija pārliecība, ka nekas legāli tur vairs nenotiks (varbūt pa kluso kaut kādā citā meža takā kaut kas notika, ej nu sazini) un E. ierosināja aizbraukt uz 20km attālo jūru. To tad arī izdarījām. Skaisti.
Gribējās, jau gribējās pie tā lielā un dzeltenā nobildēties, bet bail arī. Actiņas uz visām pusēm un beigu beigās laida ļekas vaļā, jo tā mašīna tak tūlīt braukšot prom!
Tas jau mežā, gaidot, kad tie moči brauks!
Šitie nav uz sačiem. Šitie tāpat skatītājos brauca. īstos tā arī nesagaidījām.
Gribēju dabūt Lauru sev tuvāk mežā. Gribējās tais skaistajās melleņmētrās nobildēt. Figu. Mazā princese neļāvās pierunāties mežā iet un izļepatoja ārā.
Mammmūuu, paskaties uz mani!
kāpa mežā. Kamēr Laura sajūsmināti kāpelēja pa kāpu, Ēriks tik pat aizrautīgi ar pirkstu urbinājās smiltīs meklējot skudruēdājus....
Un atrada arī...
Tik pēc tam nevienu skudru testēšanai nevarējām atrast. Devāmies pāri ceļam uz otru kāpu. Tur arī tukšpadsmit. Toties, kā Laurai iepēra tā kāpelēšana kāpā augšā - lejā. Pie šitā zara viņa labu brīdī stutēja to savu dibenu augšā.
Un tad jau Vandzenes meži tika pamesti un devāmies pa Upesgrīvas mežiem uz jūru.
Pienāca šodiena. Tāda kaut kāda drusku pieklibojot savā ritmā. Man jau liekas, ka mani ļoti ietekmē E. garastāvoklis, kaut gan cenšos tā neiespaidoties. Viņam šodien tā grūti sevi savākt (?) bija, sev vietu atrast šodienā, lai arī tieši viņš mudināja ātrāk gultu pamest, lai varētu vairāk pa dienu viskauko padarīt.
Vārdu sakot, bez piecām 16:00 braucam uz Vandzeni. Normāli. Moči un tā. Zemāk bildes. Tur uz vietas dzirdējām, ka paredzēti vēl moču sači kaut kur tuvējā apkārtnē. Kur, kā tur nokļūt - neviens īsti nezina. Viena aktīva sieva, acīmredzot, organizatore, pienāca mums, skatītājiem, tuvāk un noteica, ka varēs viņai līdzi braukt, tad jau ceļu atradīšos. Balto kāpu vajagot. Citi vietējie runāja vēlāk, ka uz šo vietu vedot labāks ceļš, nekā tas, pa kuru organizatore grasījās vest. Uz āo repliku, viņa atbildēja, ka šis maršruts izvēlēts tāpēc, ka izvēlēts tā. un viss. Vēlāk jau man likās, ka tas tāpēc, lai mazāku uzmanību piesaistītu. Kā izrādījās, pasākuma daļa, kur moči dodas pa meža stigām un takām, nebija saskaņota ar Valsts mežiem. Un tad nu tur tāda ņemšanās bija. Mēs galu galā atradām to kāpu, bijām klāt, kad atbrauca Valsts meži, dzirdēju, kā neļāva rīkot sačus un lika pārtraukt visu. Bet cilvēki bija sabraukuši, saprast neko lāga nevarēja. Man bija pārliecība, ka nekas legāli tur vairs nenotiks (varbūt pa kluso kaut kādā citā meža takā kaut kas notika, ej nu sazini) un E. ierosināja aizbraukt uz 20km attālo jūru. To tad arī izdarījām. Skaisti.
Gribējās, jau gribējās pie tā lielā un dzeltenā nobildēties, bet bail arī. Actiņas uz visām pusēm un beigu beigās laida ļekas vaļā, jo tā mašīna tak tūlīt braukšot prom!
Tas jau mežā, gaidot, kad tie moči brauks!
Šitie nav uz sačiem. Šitie tāpat skatītājos brauca. īstos tā arī nesagaidījām.
Gribēju dabūt Lauru sev tuvāk mežā. Gribējās tais skaistajās melleņmētrās nobildēt. Figu. Mazā princese neļāvās pierunāties mežā iet un izļepatoja ārā.
Mammmūuu, paskaties uz mani!
kāpa mežā. Kamēr Laura sajūsmināti kāpelēja pa kāpu, Ēriks tik pat aizrautīgi ar pirkstu urbinājās smiltīs meklējot skudruēdājus....
Un atrada arī...
Tik pēc tam nevienu skudru testēšanai nevarējām atrast. Devāmies pāri ceļam uz otru kāpu. Tur arī tukšpadsmit. Toties, kā Laurai iepēra tā kāpelēšana kāpā augšā - lejā. Pie šitā zara viņa labu brīdī stutēja to savu dibenu augšā.
Un tad jau Vandzenes meži tika pamesti un devāmies pa Upesgrīvas mežiem uz jūru.
Iepēdo...