te

11:24 pm: Par mūziku
Dodoties kārtējā ceļojumā cauri Centrālās Stacijas apkārtnes tuneļiem, pamanīju, ka atkal uzstājas mani favorīti: pāris puiši ar akustiskajām ģitārām, kas izpilda klasiskus krievu rokmūzikas gabalus. Šodien gan viņiem bija uzradies jauns kolēģis: meitene, kas līdzinājās grāmatās (mūsdienās gan laikam vajadzētu teikt Internetā - jo sevišķi tāpēc, ka grāmatās tādus attēlus neesmu redzējis... laikam jau mana rakstīšana visai lielā mērā sastāv no atsevišķu par labiem atzītu teicienu savirknēšanas - bet tā jau ir cita tēma) redzētajiem 60.-to gadu hipiju (sub)kultūras pārstāvjiem - patiešām skaista, gariem, gaišiem, neķemmētiem matiem, ap kuriem bija apsieta krāsaina lenta... un nedaudz piesmakušu, bet tomēr klausāmu balsi. Tobrīd viņi izpildīja "Kino" dziesmu "Gruppa Krovi" un šķita, ka puiši meitenes klātbūtnē uzstājas ar krietni lielāku iedvesmas devu - apbrīnojami, ja ņem vērā, ka viņi spēlē un dzied ne vienu vien stundu no vietas. Tiesa, neapstājos (kārtējo reizi biju sev iestāstījis, ka jāsteidzas), bet devos tālāk, nomainījis zem deguna dungojamo dziesmu no "The Cure" - "There Is No If" uz viņu izpildīto gabalu.

Tomēr drīz vien "The Cure" atkal iespiedās apziņā. Jāatzīst, ka viņi patiešām ir vieni no izcilākajiem mīlestības dziesmu meistariem (šeit lielākoties runājot par "triloģijas" albumos - "Pornography", "Disintegration" un "Bloodflowers" - atrodamajiem gabaliem): ļoti kvalitatīvas postpanka/new wave stilā izpildītas melodijas, kurām pa virsu skan Roberta Smita neatkārtojamais vokāls, čukstot tekstus, kas visai bieži izlaužas no tradicionālajiem mīlas dziesmu kanoniem. Tāpēc mani daļēji sarūgtināja viņu jaunais albums ("The Cure"), kurā viņi bija pievērsušies salīdzinoši smagākam rokam (kas izklausās vienlīdz labi) un gandrīz ar "The Cramps" salīdzināmiem tekstiem. "There is no terror in my heart/ Death is with us all". Kamon, tas labākajā gadījumā ir divpadsmitgadīgas pokegotu meitenes cienīgi teksti, nevis 40+ gadus vecā Smita, kurš sevi jau daudzkārt pierādījis kā spējīgu sarakstīt izcilus tekstus.

Nokļuvis mājās, vairākkārt paklausījos savu pēdējo dienu "topa" dziesmu - "Taj Mahal" izpildīto "Take a Giant Step" (saskaņā ar allmusic.com, to pirmie 1966. gadā izpildīja "The Monkees" - tālaika alternatīva "Backstreet Boys"). Fascinējošs gabals, kura piedziedājums ("Come with me and leave your yesterday behind/ And take a giant step outside your mind") - vai vismaz tā otrā rindiņa - visticamāk drīzumā rēgosies uz A4 lapas kādā dzīvokļa stūrī, sastādot kompāniju citiem uzrakstiem ("Jā", "Domā", "Lido"). Iespējams, būs jāmēģina uzrakstīt līdzīgi da Vinči: spoguļrakstā... gan jau manīšu.

Vakar pamanīju, ka TVNet'ā ir rodami Q "Top 20 of 2005" mūzikas albumi un šodien mēģinu tos (vai vismaz to daļu, kas nav tīrs reps vai elektroniskā mūzika) savākt savā kolekcijā. Pagaidām no sākuma līdz beigām esmu noklausījies vien divus (t.i., neskaitot "Maximo Park", "The White Stripes" un "Franz Ferdinand" ierakstus): KT Tunstall - "Eye To The Telescope", kas, par spīti savam tizlajam vārdam, ir pārsteidzoši kvalitatīvs vieglā rokmūzika/poproks. Viennozīmīgi, krietni pārāks par "Arcade Fire" albumu "Funeral" un, cik varu spriest pēc pašlaik skanošās mūzikas, arī "Goldfrapp" - "Supernature", kuru galvenā problēma ir mēģinājumi izpatikt visiem. Vai vismaz klubus apmeklējošajai tautai, pie kuras neesmu pieskaitāms. Vēl pāris reizes gan noklausīšos, bet, acīmredzot, šie abi ieraksti īpaši ilgi neaizkavēsies manā kolekcijā.

Jap, Goldfrapp sāk izklausīties pārspīlēti elektroniski.