as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

nekad nesaprotu- vai nu es sev pārlieku meloju, vai pārspīlēju ar atklātību.

bet beigu beigās, ikreiz, kad kāds pārāk labi saprot, cik tev svarīgs ir muļķīgs "free hug", tu esi pārāk tuvu...
ak, nu lūk, mazs stāsts.

reiz sensenos laikos, dienvidfrancijā, cap d'ail miestiņā agrā rītā man bija knapi sešpadsmit un milzu mocīšanās ar patikšanu citiem un sev, ar vientulību un ilūzijām, ka katrs otrais ir potenciāla mūža mīla, bija tā, ka mēs agri no rīta pavadījām aizbraucošos.

tolaik, kad vēl likās, ka katrs aizejošais uz neatgriešanos ir neglābjama traģēdija.

bija tāds serbu puikiņš cita starpā pavadāmo vidū. ne es biju ar viņu runājusi, ne es viņu pazinu.
bet bija pieci no rīta, laiks, kad visi kaķi varavīksnēs.
un viņš pienāca man klāt un teica, ka he's going to miss me. out of nowhere.
un apkampa. man tiešām liekas, ka tā vispār bija mūsu pirmā saruna. un es tur pārgurusi iekritu tajās rokās un jautāju: can i stay here forever?

atbilde ir pašsaprotama. kas ir nesaprotami, kāpēc mums koncepts palikt mūžīgi nepazīstamās rokās liekas allaž daudz vilinošāks nekā samierināties ar tām, kas, iespējams, tiešām nekad neatlaistu?

nebeidzamā cīņa. klaustrofobija pret romantiku.

man vēl aizvien ir sešpadsmit. plus mīnus.
tā vismaz šodien īsu brīdi likās.