Kad ierados, bija daži čaļi (kačoki, bet tomēr sīkie, lai gan aptuveni manā vecumā), kačādamies kaut ko smējās par "tā kā pie ginekologa" un "tik traki, kā dzemdībās". Paprasīju, vai ir to paši piedzīvojuši. Vēlāk jau parādījās īstie mužiki. Uzpeldēja arī viena dāma, kurai tika pielīmēts vīrietis, lai palīdz. Vissliktākais no variantiem, jo viņš pats visu darīja mazliet nepareizi un arī viņai lika sākt ar lielu svaru (esmu baigi gudrā, ja!). Iespēju robežās jaucos iekšā. Vēlāk ienāca jauna beibīte ar glītiem apaļumiem uz 10 min paskriešanu. Cerēju paskatīties, kā kačājas, bet neko, nozuda. Eh... Vispār vienubrīd piefiksēju, ka mēs tajā mazajā, trenažieriem piestūķētajā zālītē bijām 9gab. Tā, ka grūti atrast vietu, kur nomest paklājiņu, lai paslietu dupsi gaisā uz dibenvingrojumu. Bija tik daudz enerģijas, ka iesilšana + kačalka + atdzišana man sanāca vismaz 1h15 min. Tā iztērējos, ka šodien vēl nekas nesāp, bet naktī saraustīts miegs. Tātad, kā vecis staigāšu rīt.
|