Esmu it kā klasē. Tāfeles nav, nedaudzie galdi vienā platā rindā, pretī pie sienas izlikti zīmējumi dažādos formātos, dažs ļoti liels. Esam tur daži cilvēki. Skolotāja (kura 2.klasē bija manas klases audzinātāja) liek mums vērtēt zīmējumus, bet svarīgākais - izvēlēties tie, kuri neiederas, ko nav zīmējuši īstie. Es skatos un pētu, man jāizvēlas vissliktākais. Tad skolotāja man rāda vienu, kas pašā malā kreisajā pusē. Tā kā uz balta auduma, ne papīra zīmēts, ar melnu zīmēts, tikai kontūras. To pazīstu, mans, tam te nevajadzēja būt... Bet neatceros, vai teicu skolotājai. No viņas sajūtu tādu kā viltību. Turpinu skatīties citus zīmējumus, dažus novērtēju kā nederīgus. Un šaubos, līdz beidzot nonāku atpakaļ pie sava zīmējuma. It kā nedaudz kauns, un saku, ka tas arī neder.
Cits sapnis. Atrodos iepriekšējā darba vietā, vēl neesmu to pametis. Ir kaut kas, ko nezinu. Redaktore saka, ka pie kāda no fotogrāfiem ir vēstule, kurā rakstīts par mani. Viņš atver savu epastu, tur vēstule, ko kāda žurnāliste pārsūtījusi mūsu direktoram. Visa situācija un sajūta dīvaina, neizprotama. Sāku lasīt, neredzu, ko lasu, nesaprotu..
Jocīgi tomēr nesaprast, ko pats sapņo.
Sapņi ir apziņas un zemapziņas sadursme.
Sapni caurstrāvoja neliels smagums, neizlēmība, apjukums. Apziņa, ka nākošajā rītā jādodas mājās, iegriešanās milzīgā pārtikas veikalā, nezinu, ko meklēju, vai man vispār kaut ko vajag. Apstājos pie gariem saldumu plauktiem, tad steidzos atrast dzeramo ūdeni, ko meklē mani sapņu draugi. Ļoti veikli atrodu un mēs steidzamies prom.
Esmu skolā, satieku dažus pazīstamus cilvēkus. Un drīz sākas nedaudz erotiskais sapņu noslēgums. (par šo klusēšu)
Modinātājzvans pamodina. Pirmā doma - sapņos redzu lieko, no kā pamazām atbrīvoju. Attīru apziņu un zemapziņu.
Bet varbūt domāju to, ko gribu domāt. Gribu gan ietekmē ieradums, arī negatīvais. Bieži darām to, kas nav vajadzīgs.
Ko es te mēģinu apmuļķot... Jūs, sevi vai savu muļķību?
Cits sapnis. Atrodos iepriekšējā darba vietā, vēl neesmu to pametis. Ir kaut kas, ko nezinu. Redaktore saka, ka pie kāda no fotogrāfiem ir vēstule, kurā rakstīts par mani. Viņš atver savu epastu, tur vēstule, ko kāda žurnāliste pārsūtījusi mūsu direktoram. Visa situācija un sajūta dīvaina, neizprotama. Sāku lasīt, neredzu, ko lasu, nesaprotu..
Jocīgi tomēr nesaprast, ko pats sapņo.
Sapņi ir apziņas un zemapziņas sadursme.
Sapni caurstrāvoja neliels smagums, neizlēmība, apjukums. Apziņa, ka nākošajā rītā jādodas mājās, iegriešanās milzīgā pārtikas veikalā, nezinu, ko meklēju, vai man vispār kaut ko vajag. Apstājos pie gariem saldumu plauktiem, tad steidzos atrast dzeramo ūdeni, ko meklē mani sapņu draugi. Ļoti veikli atrodu un mēs steidzamies prom.
Esmu skolā, satieku dažus pazīstamus cilvēkus. Un drīz sākas nedaudz erotiskais sapņu noslēgums. (par šo klusēšu)
Modinātājzvans pamodina. Pirmā doma - sapņos redzu lieko, no kā pamazām atbrīvoju. Attīru apziņu un zemapziņu.
Bet varbūt domāju to, ko gribu domāt. Gribu gan ietekmē ieradums, arī negatīvais. Bieži darām to, kas nav vajadzīgs.
Ko es te mēģinu apmuļķot... Jūs, sevi vai savu muļķību?