Dun karapulks, ar nogurumu zemi mīda, pie tam, tu nevarētu atšķirt nemaz baigo no maigā. un par šitādu izrunāšanos, puis, tev vienreiz pirms koncerta tā tīri netīšām ar tavu grupasbiedru gādību glāzē ieslīdēs kas cits, ne tikai rauga izkārnijums grādīgs. pervitīns, ak dižais biedrs, par tēvzemi tu palīdzēji karot, ar degsmi, kas karam, tam sūdam nepienākās tā tīri cilvēcīgi, jo bļeģ šaut viens otru dirsā diezgan briesmīgi tas skan, bet nerunājot jau nemaz, un pietiks pat ar čukstēšanu, kā tas izskatās, kā stulbums, resnā krupja uzbrukums un kārtējais frontes pervitīna pievedums kā kārtība, to mīli, tad neaizdomāsies par lieku lietu lieku reizi smīnā vilksi karabīnes patronas kā mīlestības vēstules pa lielinieku rindām šķelsi tā, ka šautenīte mazā nekautrēsies izlikties par maxi, ja būtu ložu necaurlaidīgs mitrilkrekls vai arī miesa lodes cauri laistu vienmēr, tu varētu tad stāvēt viens ar smīnu ložmetēja kalnā un skaļi dziedāt: "Pervitīns...."!