Milicijas laika spirāle
« previous entry | next entry »
Feb. 17th, 2009 | 10:42
Skan: Amagortis - History Bodies
Kāds stāstīja par kādu cara laika arhitektūras ēku un darīja to mūsdienās.
Lēnām to rādīja kā kinorežisors un apliecināja, ka šeit padomju laikos mitinājās milicija. Bet arī tagad šī ēka nebija gluži pamesta un nebija arī dzīva. Bija kaut kas pa vidam - vienā ēkas spārnā it kā vēl kaut kāda darbība gruzdēja.
Blakus ieejas durvīm bijušajā milicijā (pusaktīvais spārns) bija ar dzelzs sietu aizklāta ieeja objektā no kura caur šo mazo actiņu žogu uz mums lūkojās dažādas neaiztiktas, PSRS auru izstarojošas lietas gan mēbeļu, gan priekšmetu izskatā - gluži kā laika kapsulas.
Pēc kāda laika jau bijām iešmaukušies iekšā un es ieslēdzu iecienīto lukturi, bet sapratu, ka baterijas tukšas. Gribēju iet atpakaļ pēc Duracell, bet tiku apturēts, jo atpakaļ iet nedrīkstēja.
Tā nu turpinājām ceļu, izmantojot ielu apgaismojuma un mana luktura -70% gaismas starus. Devāmies augšup pa kāpnēm un atradām neskartu telpu, pilnu ar septiņdesmito, astoņdesmito gadu darba kabinetu aprīkojumu pilnā darba kārtībā, kurš atradās starp dažādiem dokumentiem un darba mēbelēm. Pat smaržoja šeit pēc kādas iestādes darba.
Devāmies tālāk urbānajos pētījumos un drīz tikām apturēti - no augšas uz mums uzbļāva kāds visnotaļ neapmierināts kungs un, tam tuvojoties, saprātam, ka tas ir milicis, bet neskartā telpa - milicijas darba kantoris, kurā mēs bijām ielauzušies.
Un minētais kungs ar vēl dažiem asistentiem mūs, smaidot, laipni izveda ārā gan no ēkas, gan sava laika, nepiemērojot nekādas sankcijas.
P.S. Pirms gulētiešanas tika skatīts Сталкер, 1979
Lēnām to rādīja kā kinorežisors un apliecināja, ka šeit padomju laikos mitinājās milicija. Bet arī tagad šī ēka nebija gluži pamesta un nebija arī dzīva. Bija kaut kas pa vidam - vienā ēkas spārnā it kā vēl kaut kāda darbība gruzdēja.
Blakus ieejas durvīm bijušajā milicijā (pusaktīvais spārns) bija ar dzelzs sietu aizklāta ieeja objektā no kura caur šo mazo actiņu žogu uz mums lūkojās dažādas neaiztiktas, PSRS auru izstarojošas lietas gan mēbeļu, gan priekšmetu izskatā - gluži kā laika kapsulas.
Pēc kāda laika jau bijām iešmaukušies iekšā un es ieslēdzu iecienīto lukturi, bet sapratu, ka baterijas tukšas. Gribēju iet atpakaļ pēc Duracell, bet tiku apturēts, jo atpakaļ iet nedrīkstēja.
Tā nu turpinājām ceļu, izmantojot ielu apgaismojuma un mana luktura -70% gaismas starus. Devāmies augšup pa kāpnēm un atradām neskartu telpu, pilnu ar septiņdesmito, astoņdesmito gadu darba kabinetu aprīkojumu pilnā darba kārtībā, kurš atradās starp dažādiem dokumentiem un darba mēbelēm. Pat smaržoja šeit pēc kādas iestādes darba.
Devāmies tālāk urbānajos pētījumos un drīz tikām apturēti - no augšas uz mums uzbļāva kāds visnotaļ neapmierināts kungs un, tam tuvojoties, saprātam, ka tas ir milicis, bet neskartā telpa - milicijas darba kantoris, kurā mēs bijām ielauzušies.
Un minētais kungs ar vēl dažiem asistentiem mūs, smaidot, laipni izveda ārā gan no ēkas, gan sava laika, nepiemērojot nekādas sankcijas.
P.S. Pirms gulētiešanas tika skatīts Сталкер, 1979