tethys_

Kad ir iedegta Viņa dāvinātā svece, izslēgta gaisma, vanna pilna ar karstu ūdeni un tajā iepilināti septiņi pilieni apdullinoši spēcīgas rožu eļļas, kad uz pakaramā ir mans melnais dvielis, varam sākt privāto apokalipsi.
Ja man būtu mans spogulis, kas iebūvēts griestos un aprīkots ar neaizsvīšanas funkciju, būtu ļoti skaisti skatīties, kā ūdenī izplatās sarkana dūmaka. Bet ir skaisti tāpat. Tā ir neticami skaidra, nesajaucas ar ūdeni ļoti ilgi, kā bērnības brīnums, kad guaškrāsā mērcēta ota tika lēnām iemērkta skalojamajā ūdenī, veidojot neticamas figūras.
Tas ir ļoti viegli - es neticēju, ka tas tiešām ir tik viegli. Pieskaries tikai mazliet un iegūsti sārtu mākslu.
Un tiešām cilvēka sula ir tik līdzīga sarkanvīnam, ūdenī uzvedas vienādi un gandrīz nevar atšķirt, tikai pirmā ir biezāka.
Nē, tikai mazliet cilvēka sulas un daudz sarkanvīna, ar ko spēlēties. Lai varētu salīdzināt un izjust, kāda ir sajūta, kad vanna pildās ar sarkaniem tēliem, kas izplūst tieši no dzīvības avota.
Mūžīgi, tas būs mūžīgi, tikai cik mūžīga būs šī mūžība?
Vienu brīdi man gribas pašai ietriekt tev krūtīs kaut ko spēcīgu un asu, kaut ko, kas liktu tev nokrist vispirms uz ceļiem, tikai pēc tam piespiest vaigu zemei. Nākamajā es gribētu kļūt par vampīru un atņemt tev nāvi, lai iegūtu nolādētu mūžību. Pieķēdēt tevi ar apburta dzīvsudraba ķēdēm pie dzīvības vai nāves, vienalga, bet pie manis. Nākamajā mirklī es gribu būt tava nāve, kas apsola mūžīgu nebūtību, pretim prasot tikai mirkli mūžīgas mīlestības.
Es zinu, kāpēc manā dzīvē ir ienākusi The Dark Lady. Man ir jātiek galā ar nāvi, ar tavu, ar savu, ar Nāvi vispār. Kāpēc šķiet daudz grūtāk mirt, kad blakus ir cita nāve? Nē, es gribu sērot un sabrukt pīšļos uz tava kapa, es gribu tevi nolādēt par to, ko tu esi ar mani izdarījis un mirt lielā vecumā, jo kas gan ir skaistāks par vecu, sirmu sievieti, kas atceras kādu jaunu un skaistu, un katru gadu upurē ziedus uz viņa kapa.
Es vienmēr esmu gribējusi būt skaista glezna, skaists stāsts. Tu dod man miriādes dažādu skaistu iespēju.
Es šobrīd vannā sveces gaismā lasu Raisas Blood and Gold.
Jā, es jūku prātā, domājot par to, ka varētu zaudēt visu, kam es ticu. Naivie gotu sapnīši, bet man vienmēr ir bijis svarīgi, vai es to gribētu vai nē. Un nekad atbilde nav bijusi līdz galam jā, bet šodien - šajā asiņainajā un sarkanvīna pilnajā vannā es zinu, ka es to gribētu. Lasot par visām šīm ciešanām, kas piemeklē nemirstīgos, es jūtu, ka par visām manām ciešanām es būtu pelnījusi nemirstību.
Tavu nemirstību.
Es jau mēnešiem ilgi esmu sajukusi prātā līdz galam. Jums tikai liekas, ka es dzīvoju normālu dzīvi, bet tā ir visskumjākā ilūzija. Patiesībā es jau visus šos mēnešus domāju, kā man izmantot šo situāciju, ko tu man piedāvā. Laikam jau pēc kaut kā tāda esmu ilgojusies visu mūžu un baidos izbojāt iespēju.
Ja es varētu kā filmās ar tevi runāt ilgi, ilgi, pirms lēciena nebūtībā, es runātu ar tevi par Visu.
Nē, tu neesi no tiem, kas grib Visu, un tā ir tava nelaime.
Un mana.
Nav tavas nelaimes bez manas.
Es gribu Visu, un šis Viss ietver tevi. Dzīvu vai mirušu, bet es nespēju vēl saprast, kā lai no tevis iegūst šo Visu, nezaudējot neko. Tas vēl ir garš ceļš, ko nepārtrauks pat tava nāve.
Es tevi ienīstu par to, kas ar mani notiek, un es tevi dievinu tieši par to pašu. Es gribu no tevis Visu.