„Lūk mazs sižets filmai par izglītības reformu (mazās lauku skoliņas tur ir izkautas kā šķira) – mums tur riņķī staigāja viens puisītis, nu, ziņkārīgs septiņus astoņus gadus vecs bērns. Dabiski. Skatos, viņš bijušā Embūtes lidlauka bardakā klīst ar ķerru un zāģīti un vāc pēdējās metāla atliekas. Tas nav bomžu bērns vai dzērāju bērns, tīrs, kārtīgi ģērbies, bet zāģē metāllūžņus.

Izrādās, tos bleķus viņš nodos, lai dabūtu naudiņu somai, skolas grāmatām un autobusa biļetei, lai 1. septembrī tiktu uz skolu. Jo vecākiem nav darba. Skola tālu. Līdz autobusam viņam jāčāpo trīs kilometri. Kur tam bērnam ir laimīgā bērnība Latvijā visdabiskākajā vidē – laukos? Kādu izdzīvošanas formulu šī valsts tam puikam ieprogrammē? To, ka nevienam viņš nav vajadzīgs?”

No intervijas „Tagad medī visi. Kurš skaitīs līķus?” ar Andi Mizišu „Kultūras Dienā”.