| mēs par mazajiem |
Sep. 23rd, 2009|02:39 am |
Tā lieta, kas man patiešām sāp & spēj sadusmot, skatoties uz mūsu Valsti, ir domas par visiem "neredzamajiem" bērniem. Par visiem tiem jaukajiem, brīnišķīgajiem, skaistajiem, garīgajiem, sirdīs & dvēselēs joprojām tik labajiem mazajiem cilvēciņiem, kas pasauli (vēl) neuztver kā medības vai izdzīvošanas spēli...
„Lūk mazs sižets filmai par
izglītības reformu (mazās lauku skoliņas tur ir izkautas kā šķira) – mums tur
riņķī staigāja viens puisītis, nu, ziņkārīgs septiņus astoņus gadus vecs bērns.
Dabiski. Skatos, viņš bijušā Embūtes lidlauka bardakā klīst ar ķerru un zāģīti
un vāc pēdējās metāla atliekas. Tas nav bomžu bērns vai dzērāju bērns, tīrs,
kārtīgi ģērbies, bet zāģē metāllūžņus.
Izrādās, tos
bleķus viņš nodos, lai dabūtu naudiņu somai, skolas grāmatām un autobusa
biļetei, lai 1. septembrī tiktu uz skolu. Jo vecākiem nav darba. Skola tālu.
Līdz autobusam viņam jāčāpo trīs kilometri. Kur tam bērnam ir laimīgā bērnība
Latvijā visdabiskākajā vidē – laukos? Kādu izdzīvošanas formulu šī valsts tam
puikam ieprogrammē? To, ka nevienam viņš nav vajadzīgs?”
No intervijas
„Tagad medī visi. Kurš skaitīs līķus?” ar
Andi Mizišu „Kultūras Dienā”.
|
|