sajuuta, ka es nezinaashu kur likties, kad viss buus perfekts. ka tas ir laika jautaajums, i must embark, bet, bet bet.. ja/kad viss buus perfekts, tad Es buushu tik liela un mezhoniiga un nekontroleejama, ka, ka, ka .. visa iedomu pasaule sagruust, un iistaa pasaule kaa satriecoshs vilnis kljuus, un es buushu visa pasaule kaa vilnis, un tad es nevareeshu uzmaniities no savas mazaas pasaules kropljojoshajaam robezhaam, zero stingums, bet i will actually act like a big love wave of light

un tas, kam manii no shaadas peerspektiivas ir bail ir tas mazinjais suuds sakaarnis ego pljego vanskars vobla, mazs sainiitis grabazhinju, ko uzlasiiju kaa beerns uzlasa kaut kaadus kraaminjus, kad vieniigaa vieta kur aaraa speeleeties ir vientuliiga, novembra celjmala, puvushi aaboli, plastmasas maisinji, izsmeekji 

bet, ja man ir izveele, tad Es labpraatiigaak, meerkjtieciigi pati ielauzhu un niicinu savu ego, nekaa atdodu sho uzdevumu liktenja raupjajai, nesaudziigajai improvizaacijas varai, jeb miiloshajai-radikaalajai varai  

peedeejaa laikaa es juutos vislielaakajaa sprostaa, mana laiktelpas shkjeele apkaart ir tik bliiva un expired, es teju mokos un miicos biezaa, smaceejoshaa pleevee. es veel nezinu, kas ir aarpusee, un es veel iisti nezinu, kaa iedragaat sho pleevi, lai izlauztos, bet es zinu, ka tas ir ljoti nepareizi un gruuti sheit turpinaat tupeet un gaidiit raupjo, miilosho, nesaudziigo liktenja roku, un es turpinu sporaadiski spaardiit un stumt un kuunjoties. bet es negribu padoties, tikai taapeec, ka neredzu tuuliiteeja risinaajuma iespeeju. iespeejas ir bezgaliigas un danco neredzami apkaart katru mirkli. tajaa vietaa, es neskatiishos uz smaceejosho izmisumu laiktelpaa apkaart, bet sistemaatiski paarkaartoshu laiktelpu, kas ir manii un kas esmu es-Es, un cereeshu uz labaako. izkopt savu stiprumu un liidziibu gaismai, lai kaadu dienu mees buutu compatible