vakar ar riteni salijām, mērķttiecīgi apmaldoties Maskačkas mazākajās ieliņās.
satikām galdu ar soliņu zem pussabrukušas koka nojumītes, paciemojāmies, sakārtojot ielaistos pierakstus.
viss sākas ar atzīšanos sev.
skaistas lietas jau vēl notiek, atpazīstu, bet pārāk ātri tas laiks plūst. bail bišķ.
drūmas ir iekšējās dilemmiņas. šaubas un neizlēmība biezā slāni aizaugušas ceļam priekšā.
kaut kur noklīdušas cerības un ticība, jaunos iespaidus un pieredzes meklējot.
izvēlos domāt, ka ar mums visiem līdzīgi.
ak, cik gan daudz prieka spēj sniegt viena dziesma! Džefa ēra vēl nav gluži beigusies. lai gan miris pirms 15 gadiem, aizvien uzroku nedzirdētus ierakstus. pirms dažām dienām lejuplādēju ''Julia''. neticēju, ka tā būs tāpati Lennona mātei veltītā dziesma, kas vienmēr aizkustinājusi. pat nesen dzirdēju šo melodiju hostelītī, kad uzcītīgs ģitārists to centās noslīpēt stundām ilgi, nemaz neiebildu.

ja neesi redzējusi/-is baltu tulpi, nāc ciemos, dārzā viena sveicina katru rītu.

grrr..brrr..fuf..neizguļams nogurums krājas jau mēnešiem ilgi. varbūt saules trūkums.
īsāk sakot, saglabājiet acu dzidrumu.