Jā, jā, visādiem totālitāriem režīmiem ļoti patika un patīk visu būvēt lielu. Arhitektūrai ir arī ideoloģiski izglītojošā funkcija. Lūk, redz pilsonis tādu celtni, kas it nekādi nav salīdzināma ar viņa paša trūcīgo dzīvokli, un viņš saprot a) kādā varenā Ģeržāvā viņš dzīvo un b) ka šī varenā Ģeržāva ir daudz, daudz lielāka par viņu un var ar viņu izdarīt visu, kas vien viņai ienāk prātā.
Atzīšos, ka ilgāk aplūkojot šos mamutus, sirsniņā iezogas vēlme asociēties ar to visu, un protams, justies piederīgam kam tik lielam un varenam. Nu ne jau kā zekam, kas ir nodarbināts celtniecībā, saprotams. Īpaši, ja man pirms padsmit gadiem atņēma dīzeļvilcienu līdz mājai, kas arī bija nevis vienkārši transportlīdzeklis, bet (kā vēlāk sapratu) daļēji arī piederības sajūta (labi, daļa tur ir vienkārši jaunības atmiņu).
Dzelceļš vispār bija viena no valstiskuma pazīmēm, apmēram pēc konstitūcijas un naudas. Dzelzceļus būvē lielas vai arī izdevušās valstis, tādas, kurās notiek kustība uz priekšu. Ne velti lielvalstīm ir svarīgi uzbūvēt vismaz vienu līniju, kas šķērso visu valsts teritoriju tādā vai citā virzienā. Saku - bija, jo tagad ir citi akcenti, iespējams, ka ātrs internets mūsdienās ir jēdzīgs aizstājējs dzelzceļam kā valstiskuma fetišam.
Privātā līmenī paliek vēl lērums fetišu, lūk, moči - tie ir lieli, rūcoši, draudīgi agregāti kas ļauj sajust pāristāvošu spēku pat labāk kā huskvarna ar šodien asinātu ķēdi. Automašīnas ar aplam jaudīgiem motoriem, galu galā, laptopi ar i7 procesoriem un spēļu videokartēm - nav robežu identifikācijas iespējām. Svarīgi ir nezaudēt mērķi un gribasspēku to sasniegt. Nav tik būtiski, vai tas vajadzīgs, jo jābūt stipram, jātic sev un jātic fetišam.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}