Šonedēļ no rītiem P raud, ka grib palikt mājās ar mani. Bet nu bez variantiem.
Bērnudārzā gan tāpat patīk, bet tomēr labprātāk tagad vairāk būtu mājās nekā sanāk, ja visas darbadienas dārziņā.

Pa kabineta logu redzu to BD, aiz kura ir P dārziņš. Pirms pusdienām dzirdu bērnu klaigas un priecājos, ka neredzu savu bērnu, būtu grūtāk koncentrēties.

Un, iekārtojot sev darba apstākļus, redzu, ka esmu izaugusi no kautrēšanās un ciešanās līmeņa uz mērenu bezkaunību - man vajag, lai darbavietā ir ērti un ir normālas iespējas organizēt ēšanu. Kolēģe gan mazliet kautrējas un ciešas.