Obser Ver -

Kad tik daudz sakrājies, jāraksta vien ir (tādā dienā kā šī)...

Reiz lasīju, ka t.s. 30-gadnieku krīze tomēr it kā esot realitāte,
gluži tāpat kā visas citas n-gadnieku krīzes. 30-krīze vīriešiem
rodas no tā, ka dažādi (parasti traģiski) notikumi visapkārt (ne
noteikti paša dzīvē) izsit no sliedēm un rodas pastāvīga nemiera
sajūta.

Piemēram, saņemot ziņu, ka tajā saulē aizgājis kāds +/-
vienaudzis, sens skolasbiedrs, paziņa vai pat draugs un
klasesbiedrs. Šādā brīdī tiešām šķiet, ka 30-krīze ir klāt.

Un vēl. Nevaru panest rituālus, jo nesaprotu. Runa ir par
skumjajiem rituāliem - bērēm.

Vai cilvēkiem, kuriem aizgājējs bijis patiesi mīļš un tuvs,
patiešām palīdz lielais līdzi bēdājošos cilvēku pūlis (runa
nav par īstiem draugiem)? Neticu. Bet varbūt tas tāpēc, ka
man pašam paveicies un visi patiesi tuvie ir sveiki un veseli.

Redzot tādu daudzumu skumju cilvēku viekopus, nevilšus rodas
sajūta, ka citu jūtas ir daudz dziļākas, ka viņu rokasspiedieni
aizgājēja tuviniekiem - daudz patiesāki. Nav vairs tālu
sajusties kā emocionālam deģenerātam, kuram totāli
neattīstītas līdzjūtības un empātijas jūtas.

Un pavisam beigās - tradīciju un kultūras aspekts. Vai ir tā, ka
neiešana uz bērēm būtu šausmīgi pretrunā ar tautas tradīcijām,
līdz kļūst par sava veida barbarismu? Varbūt ka tā, bet tad
sanāk, ka uz bērēm iešanas motivācija vēl dīvaināka. Vienkārši
tāpēc, ka tā visi dara. Tāpēc, ka tā ir pieņemts.

Bet varbūt to visu rakstu egoismā, sevi žēlojot un attaisnojot, lai
mazāk skumju brīžu dzīvē. Jo bērēs tiešām ir skumji...

PS. Pārlasot rakstīto viss sāk izskatīties pēc ķecerības. Bet vienu
gan varu pateikt droši - arī jēdziens "Kapu svētki" man ir pilnīgi
svešs. Saka, tie esot neoficāli "visas tautas svētki". Jau pats
nosaukums manā uztverē ir pilnīgs absurds. Nepiedalos.