Ilmārs


23. Novembris 2004

Par kolektīvo politisko bezapziņu @ 12:24

Par to, cik liela cilvēka atšķirība no dzīvnieka, strīdas jau kopš Aristoteļa laikiem. Vai cilvēks ir tas, kas ir politisks dzīvnieks? Un — kas ir cilvēks? Aristoteļa definīcija izslēdza sievietes, vergus un lauciniekus. Politisks dzīvnieks ir vien tas, kas dzīvo polisā un piedalās tās politiskajā dzīvē. Cik daudzi no mums atbilst šai definīcijai?

Ja runa par interneta lietotājiem, protams, diskusijas komentāru sadaļā var droši uzskatīt par politisku sadzīvi — tajās piedalās tikai tie, kam ir interneta pieslēgums un nav jāstrādā. Sieviešu jautājumu uzskatīsim par anahronisku, bet aktīvo pilsoņu atkarību no atrašanās tīklā gan var droši salīdzināt ar antīko «polisas» koncepciju. Internets vispār ir krietni vairojis cilvēku daudzumu pasaulē. Vakar, piemēram, saņēmu elektronisku vēstuli pats no sevis. Vēstuli, kuras temata nosaukums bija «America», bet saturs — man nezināmā valodā sastādīts spams. Tātad ir kaut kur pasaulē vēl viens Ilmārs Šlāpins, iespējams, pat daudzi. Tikai viņu eksistenci ierobežo elektroniskā surogātpasta automatizētās ietaises, kas, visdrīzāk, šo nesankcionēto sūtījumu veltījuši vēl pārdesmit tūkstošiem.

Daudzi politiski apzinīgie amerikāņi pirms pāris nedēļām pārdzīvoja smagu identitātes krīzi, konstatējot, ka datorizētās balsošanas sistēmas nosaka tīkamāko prezidenta kandidātu neatkarīgi no iecirknī atnākušā cilvēka izvēles. Tātad ir šajā elektroniskajā pasaulē vēl kāds balsotājs ar šādu pašu sociālās apdrošināšanas numuru, bet pavisam citiem politiskajiem uzskatiem?

Pavērojot pēdējā laika vēlēšanas un aptaujas Latvijā, var secināt, ka izvēles vispār ir tikai divas, turklāt ne viena, ne otra neko nemaina. Tikai vecmodīga džentelmeniskuma vadīti sociologi vēl aizvien turpina iekļaut anketās trīs atbildes: «Jā, nē, grūti atbildēt.» Īstenībā sen jau nav grūti, jo ir pilnīgi vienalga. Būtu interesanti aptauju laikā noskaidrot loģisku slēdzienu patiesumu — pavērot, kā lielākos daudzumos cilvēks sāk izdarīt loģiski nepareizus slēdzienus, kad atsevišķi katram viss ir pilnīgi skaidrs.

Atsevišķas jūtīgākas personas — noteikti ne politiski dzīvnieki — vispār atsakās piedalīties kolektīvas domāšanas un lemšanas procesos, uzskatot, ka noteikts apziņas elementu daudzums neizbēgami rada tādu kā pārkaršanas efektu — barā cilvēki sāk domāt un rīkoties citādi. Visbiežāk — vispār pārstāj domāt. Pūlī dzimst Viljama Goldinga pareģotais Mušu ķēniņš, un tieši pūlis ir tas, kas uz Poncija Pilāta jautājumu, kuru no arestantiem atbrīvot, kliedz Barabu, lai arī katrs cilvēks atsevišķi vēlas pasargāt Jēzu. Tie, kas ir pūlī, piedalās nedomājot, bet tie, kas domā nomaļus, sen jau vairs nepiedalās.

Un kurš no šiem cilvēkiem ir politiskāks? Tas, kas dara, vai tas, kas domā? Darīt un domāt Rietumu psiholoģijā vienmēr bijušas divas atsevišķas indivīda funkcijas. Tikai reliģiskie darbinieki un atsevišķi žurnālisti vēl cenšas saukt pēc konsekvences runās un darbos. Bet arī tas izklausās tik aizkustinoši literāri, ka drīzāk iederētos kādā Holivudas filmā, nevis mūsu realitātes šovā.
 

Comments

 
[User Picture Icon]
From:[info]orissa
Date: 24. Novembris 2004 - 16:04
(Link)
man labaak patiik tavi dzejolji - pilns blocinjsh ar tevi vien pierakstiits. tavus dzejoljus vismaz esmu iemaaciijusies uztvert, bet ar to rakstinju saprashanu gan ir kaa ir... ;););)
[User Picture Icon]
From:[info]krum
Date: 13. Decembris 2004 - 21:25
(Link)
buus suudi, es tachu saku.
From:[info]suic
Date: 7. Februāris 2005 - 10:28
(Link)
Nobeigums gan arī tev ir klasiski Rietumisks - darīt vai domāt?
(Lasīt, bināra opozīcija izteikta ar stingrās disjunkcijas palīdzību.)

Kāpēc nevar, piemēram, darīt apdomīgi?

p.s. Kā būtu ar līdzīgas ievirzes rakstu par dzīves mākslu kā pseido vai ne-pseido atbildi uz jautājumu - domāt vai darīt?
Vai varbūt uz dzīves mākslu šobrīd atvēzējas tikai tie, kuri ar apriori pašnāvniecisku apziņu ir gatavi upurēt daļu no saviem sociālajiem kapitāliem?

Ilmārs