Gonzo Notes Nr.37 (Z3.o7.o9)

Bez visa tā pēdējā laika trakuma & rosības pannas sprakšķiem, mācos sadzīvot ar visādiem mājdzīvniekiem. Ja zirnekļi ir feini – visas mušas pie loga & kaktos izķer, tad peļu jaunkundze (vai puika) mani mazliet sāpina. Kaut vai ar savu nekaunības priekšzīmību. Vakarnakt emocionālais duelis piemēram. Ieslīdu virtuvē, bet no šokolādes krēma bundžiņas izraušas pavisam pele & pieklājīgi lēnā gaitā aizrāpo uz pretējo galda stūri. Paņemu bundžu, kuras saturs ir nopēdots, bet blakus esošā graudu maize laikam neskarta, tā ka šī laikam ir kaukāda kārumnieku suga vai arī visas peles kritušas uz to šokolādes ķēpu. Pārliecos pāri maizes kastei, kur pele tup ar nomūrētu purniņu, nevainīgi skatoties uz puķēm vai ko tur. Nekādas antropomorfijas, nekādas simpātijas pret derdzīgiem grauzējiem, bet tādu radījumu es vienkārši nevaru nobeigt. Kaut pozas pēc uzmetu viņai virsū biezu plēves maisu... ar iespējamu bēgšanas ceļu...

            Vēl biju pie vienas rakstnieces, kas cienāja ar sēņu mērci & mazliet sareibusi skaļi nolasīja savu fundamentālo noveli „Konstantinovs”.

---

Bet pats rīt pametu civilizāciju & drūpošo rietumu kultūru uz kādām divām jaukām, trakām, miera pilnām nedēļām.