Pieklauvē un nāc iekšā - Par Reini.

Man toreiz bija apritējuši 17. Reinim uz pusi vairāk. Nē, šis nekādā gadījumā neoda pēc Nabokova 'Lolitas', lai gan, man patika pusgarās zeķes un cukurgailis lūpu kaktiņā šķita jauks un brīnumgards.
Jau kopš pirmā brīža, kad satiku, Reinis, tā pat īsti neesot manā tuvumā bija spējīgs mani iedvesmot. Zināju, ka viņš ir kaut kur gaiteņos, staigā, steidzas, domā. Tas mani stiprināja un ļāva izbaudīt drošību.
Tolaik aizrāvos ar mūziku, mākslu, dzeju, aktierisko meistarību. Vienvārdsakot, ar visu un neko, tā pa īstam kam nopietni neķeroties klāt. Kārtējais 'wannabe' dzīves modelis. Reizē visu pasauli aptverošs Dievs un Velns, kas jauc ierasto kārtību vidusskolas solā nodirnot savas dienas.
Reinis bija mans elks kurš kļuvis par vienu no cilvēkiem. Maniem cilvēkiem.
Gadiem ejot sapratu, ka tieši šī bija mana vislielākā kļūda - uzskatīt un uztvert Reini kā cilvēku.. Kā parastu, ikdienišķu, dzīves pirkstu glāstītu 'cilvēķeli.' Kurš vienmēr par jebkādu dzīves maksātu cenu pastāvētu līdzās. Dzīvotu gaužām laicīgu šo dzīvi.
Ir elki un ir cilvēki. Nevajag šos abus jēdzienus apzināti jaukt kopā. Ja nu tas sanāk neapzināti, tad ir pavisam cits stāsts.
Reinim piemita īpašības, kuras biju izsvītrojusi no savu tuvāko īpašību saraksta. Vai māte kādreiz uzklausīja ko viņai teicu? Vai izrādīja man neviltotu mīlestību, mīļumu, maigumu vai velns viņ' sazin kā to visu lai vēl nodefinē? Vai paņēma aiz rokas un lika justies piederīgai? Vai tēvs kaut reizi nosauca mani par meitu? Tā vietā viņa skatiens bija vērsts pustukšajā Jack Daniel's pudelē.
Reinis to visu darīja. Mīlēja. Sargāja. Loloja. Rūpējās. Ļāva man justies īpašai. Bija mana ģimene. Mans vienīgais tuvais un sirdij piederīgais.
Likās, es pirmo reizi tās īpašības izjutu kā īstas.. Nevis kaut kur izlasītas, izrautas no kāda literatūras avota lapas pusēm, bet īstas un izjustas šīs īpašības.
Reinim es nebaidījos teikt 'es mīlu Tevi'
Man viņa skatiens pēc šādiem manis teiktiem vārdiem izteica visu.
Mācībstundās sēžot un klausoties viņa balsī, es burtiski lidoju. Lidinājos virs zemes kā viegls gubu mākonis bez noteiktas formas, jo tā nemitīgi pārveidojās, pārmainījās, bet vienmēr paliekot viegla, viegla.
Reinis klāstīja par seno laiku domātāju tekstiem un gūtajām atziņām. Filozofs pēc dvēseles stāvokļa un profesijas, viņš savā dzīvē un darbā atdeva sevi visu. Par daudz, kā izrādījās vēlāk..
Klausījos tik aizrautīgi it kā ar katru izteikto vārdu pār lūpām plūstu atzīšanās kvēlā mīlā. Nejutu un neredzēju vairs neviena cita klātbūtni - man pastāvēja un acu gaismas priekšā dzīvoja tikai šī bezgalīgi mīļā, filozofiskā būtne.
Lielākoties savas dienas un naktis mēs pavadījām kopā. Darot jēdzīgas un dažbrīd tīri vai bezjēdzīgas lietas. Citu acīm skatoties, ne savām. Kapi pusnaktī, arī citās diennakts stundās, bija mūsu iecienītākā vieta kur nodoties kvēlai, nesatricināmai un robežu nepakļautai sarunai par dzīvi, jēgu, cilvēkiem, pasaules beigām, nāvi.
Man patika šī sajūta, kad Skolotājs mācīja arī neatrodoties klasē. Dzīves gudrība.
Reinim bija brīnišķīgs dzīvoklis. Piebāzts ar tik daudz sīkām detaļām. Austrumnieciski paklāji pie sienām un uz grīdas. Spilvenu kaudzes. Vēja lukturi pie griestiem. Dekoratīvas papīra lampiņas. Stikla glāzes un bleķa trauki. Vienmēr smaržoja pēc lavandas vīraka. Patiesībā
smaržu buķete bija dažāda, lavanda tikai tur pārvaldīja visas pārējās. Kaltētu piparmētru un kumelīšu buntītes nokarājās koka sijā. Vēl visvisādi augi, kuriem es pat nezināju nosaukumu. Tējas. Daudz un dažādas tējas. No austrumu valstīm un pašmāju.
Man patika turp aiziet, arī tad kad es, piemēram, zināju, ka viņš aizbraucis ciemoties pie vecākiem. Uz divām trīs dienām. Citreiz krietni ilgāk. Atslēgu Reinis bija man iedevis. Izklejojās pasaulē un atkal atgriezās. Tā viņš mēdza darīt.
Vietas kurp nakšņot vienmēr atradās, jo pie Reiņa gandrīz vienmēr kāds viesojās un par to iepriekš bija piedomāts. Guļammaisi, segas, spilveni un matrači nekad nevienam netrūka. Visi tika izguldīti un izmitināti. Viņa mācības piekritēji un sekotāji. Palika pa nakti, uz vēl kādu dienu. Viņa dzīvoklī valdīja burvīga atmosfēra. Cilvēki, kas tur viesojās nebija viss reliģiski akli fanātiķi, vai uz filozofijas ‘’adatas’’ uzsēdināti kalpi. Tie bija cilvēki, kas pārliecināti par savu un sava Skolotāja domu patiesīgumu.
Sievietes, kuras tur bieži viesojās, nekad netiku redzējusi kārām acīm lūkojoties uz Reini. Viņas gan palika pa nakti, bet tad arī darīja to kas viņām jādara - gulēja.
Viena no sievietēm kļuva par manu tā teikt, Dievieti. Dvēseles radinieci. Garīgo māsu. Mēs mēdzām sarunāties tiktāl līdz dvēsele atkailinājās pilnībā. Kaila tā gulēja priekšā.
Daira, tā sauca šo būtni. Viņa nozuda mazliet vēlāk kā Reinis. Vēlāk tika atrasta mirusi savā pašas dzīvoklī. [Jā, jūsu nojauta jūs nekādā gadījumā nav vīlusi, Reinis mīklaini nozuda un/vai nomira nesasniedzot trīsdesmit gadu vecumu. Šodien, sēžot pie viņa kapa, kuru izveidojām mēs - viņa mācekļi - un jums šo visu stāstot, Reinim apritētu trīsdesmit deviņi gadi. Ir pagājis laiks, bet es joprojām jūtu viņa elpu sev pie auss. Pieplakšu ciešāk kapu kopiņai, varbūt saklausīšu viņa balsi? Varbūt ieraudzīšu un aizmaldīšos viņa tēraudpelēkajos acu okeānos? Bet varbūt klusējot vērošu viņa ķermeni ieskautu melnajā tērpā? Bet varbūt Reinis nemaz nav beigts, tikai ierasti klejo? Desmit gadus..?]
Ja godīgi, nemaz nezinu kā un kādēļ Daira aizgāja no šīs laicīgās dzīves. Viņai bija vīrs un trīs bērni, no kuriem jaunākajam bija mazliet vairāk kā gads. [Kad pēdējo reizi apciemoju, mēnešus divus trīs pēc Dairas guldīšanas zemes klēpī, bērni aprada ar jaunajiem dzīves apstākļiem, jo Dairas vīrs jau bija apņēmis jaunu sievu. Cik zinu, bērniem viņa ne visai patika. Vismaz Egons, Dairas vecākais dēls, krasi izteica man šādu domu. Dairas meitas nebija mājās un jaunākā atvase gulēja diendusu, tamdēļ viņu domas man bija liegts uzzināt. Un tagad jau stipri par vēlu. Jaunā audzināšana izskalojusi viņu mazattīstītos prātiņus, protams, par sliktu man. Toreiz iegāju viņa istabā un tik vien kā uzspiedu ciešu skūpstu uz pieres]
Šie nāves apstākļi drīz vien noklusa un neviens par to vairs nerunāja, un es nemaz nejautāju. Kālab? Vai tas ko mainītu, vai atdotu, atmestu atpakaļ dzīvē mirušos?
Vai Reinis tad atkal būtu līdzās, kā senāk? Mīlētu mani ar visu sev piemītošo burvību un maigumu, kas man tik ļoti pietrūka līdzcilvēkos?
Es atceros to dienu, kad pēdējo reizi skatīju Reiņa vaigu, it kā tas būtu noticis vakar.. Bija daudz par daudz pāri pusnaktij - atnākušie un dzīvoklī palikušie vai nu jau bija devušies pie miera, vai klusi sarunājās savā starpā.
Reinis runāja neierasti lēni un bija pārlieku nopietns. Viņa tēraudpelēkās acis sveču un papīra lukturīšu gaismēnās ik pa reizei cieši ielūkojās manējās. Klusēja. It kā vēlētos nofotogrāfēt un paturēt mūžīgā atmiņā. Es pārlieku akli mīlēju, lai saprastu kas notiek vai notiks..
Viņš turēja manu roku, sēžot uz austrumnieciskā paklāja brīžiem to viegli skarot ar lūpām. Es gulēju Reiņa lielajā dīvānā starp palagiem, segām, lakatiem un spilveniem, puskaila, jo vīraks un neprasmīgi noregulētie radiatori gaisu dzīvoklī radīja patīkami tveicīgu, sutīgu, uz vēdera un blenzu uz viņu, pilnībā klaji ignorējot izsmērēto skropstu tušu, izplūdušās acu ēnas un sarkano lūpu krāsu, kuru tolaik biju iemīļojusi.
Likās tikai tīri pašsaprotami ieritināties Reinim blakus, kad viņš iekāpa dīvānā. Un guļot uz viņa kailajām krūtīm, klausīties sirdspukstos, līdz logā uzausīs vasarīgs Dienas Acs stars, kas ievedīs jaunas, kārtējās dienas nagos.
Reinis kā ierasts, arī tajā rītā bija pamodies pirmais. Viņš vienmēr pamodās pirmais, it kā būtu noteicis visiem guļošajiem celties tikai noteiktās stundās. Cik zinu, visi šo dīvainību ievēroja, un varbūt tā patiesībā nebija nemaz nekāda dīvainība, bet nejaušība.. Kad atvēru acis, redzēju viņu šiverējot gar tējkannām un krūzēm, un karotītēm, kurās ietilpa vien niecīgs daudzums tējas lapiņu. Smaržoja pēc ierastās lavandas un mazliet pēc Yerba Mate. Izrāpos no gultas un apģērbu Reiņa melno kreklu, kas saburzīts mētājās uz paklāja.
Dzīvoklī vēl bija daži miega valstībā esošie - Daira viena no tiem. Klusi lavījos garām guļošajiem ķermeņiem tuvāk Reinim. Virtuve nebija tā īsti atdalīta no viesistabas, vienīgi stiepās tā saucamā bāra lete. Aiz tās tad arī Reinis atradās. Pamanījis mani, Reinis pasmaidīja un noskūpstīja mani uz pieres, kuru es pa varītēm stiepu viņam pretī. Kā tāds bērns savam dievam, sasodīts.
Reinis kalvadosā pasniedza man trešā uzlējuma Yerba Mate. Tādu kāda man garšoja. Iesūcu rūgto tēju. Ķermeni pārņēma nevaldāms entuziasms. Reinis gādīgi notīrīja acu zīmuļa paliekas uz mana apakšējā plakstiņa. Viegli pelēcīgas ēnas iezīmēja manas acis.
Mans spogulis bija viņa acis. Mīlošs cilvēks ir naivs. [Tamdēļ man tagad vienmēr somā ir spogulis plaukstas lielumā]
Es dzēru tēju un aizgūtnēm vēroju Reini. Patiešām, es varēju iedomāties dzīvi kopā ar viņu. Telpās, kas bija piegāztas ar Reiņa un viņa piekritēju elpu, enerģiju un pāri pārēm plūstošo pozitīvismu, kas raksturīgs dziļai filosofijas mācībai.
Patiešām spēju. Kopdzīve būtu bijusi ideāla. Labi, varbūt ne vienmēr ar tik daudziem cilvēkiem blakus, [sirdī es tomēr jutu, ka arī Reinim piemita mizantropijas lēkmes, kas prasījās tapt apmierinātas] kas nāca un gāja, kad vien tiem pašiem kārojās, kaut arī tā bija daļa no viņa, no viņa dzīves. Un mani ne mazākajā mērā tas netraucētu. Ja tikai Reinis būtu līdzās.
Vienmēr sarunas un mācības par dzīvi un tās sniegtajām baudām. Vienmēr brīva atmosfēra, kas valdīja šajās dzīvokļa sienās un ārpus tām.
Kaut kā nelikās svarīga šī vecuma starpība, kas pastāvēja starp mani un Reini, un šiem cilvēkiem. Dvēseles likās viena vecuma un gudrības piepildītas.
Es nekad nedomāju par to kā citi uztver manas attiecības ar šiem cilvēkiem, ar Reini. Skolā mēs bijām Skolotājs un Māceklis. Tāpat jau arī ikdienā, aiz vidusskolas durvīm un logiem. Es tikai mīlēju Reini. Tas, šķiet izteica visu. Vismaz pašai priekš sevis noteikti.
Turklāt, visiem tāpat bija teju vai 'nospļauties' par mani. Par dzīvi kādu es dzīvoju, ar ko satiekos, kādēļ satiekos. Par to, kas es būšu, kad izaugšu. Uz patiesības nots jāteic, ka man pašai arī bija 'nospļauties'. Vienalga. Es nedomāju par dzīves sniegtajām iespējām. Tas gan stipri gāja pretrunās ar Reiņa filosofiju, kas noteica, ka arī Bohēmā pastāv savi likumi, kas jāievēro – vēlies to vai ne..
Tādēļ, tikai ne Reinim un šiem cilvēkiem, kas bija visapkārt - Dairai un pārējiem – nebija vienalga par mani. Viņi jautāja, uzstājīgi pat brīžiem, bet es mēģināju ar vārdiem un žestiem attēlot visu to burvību, kas dzīvoja manā iztēlē. Visas tās domas materealizēt. Pasniegt viņiem saprotamā valodā. Kaut gan, es varēju arī klusēt, tāpat tiktu sadzirdēta un saprasta. Ja sirds runā ir pilnīgi vienalga kādā valodā, un vai maz vispār tiek pielietoti vārdi, valoda, skaņa..
Jā, todien es Reini redzēju pēdējo reizi. Viss bija kā parasti. No rīta iedzēruši tēju un uzkoduši sviestmaizes, kopīgi devāmies uz skolu. Mācību stunda manā iemīļotajā filosofijā bija fantastiska. Pēdējais sols, kur nodoties dienas raksturīgajai sapņošanai ar atvērtām acīm paralēli Reiņa balsij, kas deklamēja Budisma teorijas. Kaut kādu paviršu domu pierakstīšana piezīmju burtnīcā.
Pēc skolas devos mājup – šis tas vēl kavējās vecāku mājās – apģērba gabali, grāmatas. Nekas svarīgs, bet man piederošs. Šis tas, turklāt, es vēl tur arī nakšņoju, precīzāk dzīvoju – vēlējos es to vai nē, tās bija manas mājas.
Kad nākamajā dienā nemanīju Reini skolā [filosofiju pasniedza Skolotāja, un uz manu jautājumu, kur pie velna ir Reinis, viņa neprata atbildēt, sakot, ka tikai aizvieto kādu, bet precīzi nezinot ko tad īsti]
Devos uz Reiņa dzīvokli.
Nekas jau neliecināja, ka viņš kur dotos vai būtu sataisījies doties. Ierasti zaļā mugursoma gulēja turpat stūrī, kur vienmēr, kad Reinis bija mājās. Mājās.
Viņa nebija. Jau deviņus gadus.
Šodien, sēžot pie viņa kapa, ko pašu rokām izveidojām Reinim, [valstī viņa personība tika izsludināta kā bez vēsts pazuduša] un jums to visu stāstot, šķiet, ka pagājusi tikai diena, viena, varbūt divas, augstākais trīs, kaut gan tas jau šķiet par ilgu, kopš Reinis atradās līdzās. Es patiešām nezinu, kas ar viņu noticis. Kādēļ viņš izdomāja pazust tieši tajā brīdī, kad bija tik ļoti mums nepieciešams? Mums, es tā, jo gribas noticēt, ka neba es vienīgā pārdzīvoju viņa pazušanu. Ne man vienīgajai viņš pietrūkst.

Es dzirdu kādu balsi nosaucam mani vārdā. Tā balss tik ļoti līdzinās Reiņa balss tembram. Kamdēļ mans prāts šajā rudenīgi drēgnajā pēcpusdienā rotaļājas ar mani? Kāpēc tieši šobrīd, kad kapsēta ir tukša, vientulīgi mierīga, iegrimusi savos sapņos un klusuma laikā?
Vai tas ir vējš, kas noglāsta manus matus? Varbūt.. Vai tas ir vējš, kuram ir tik karsta elpa? Varbūt tikai..?
Tikai vienam cilvēkam piemīt lavandai raksturīgā smarža. Tikai vienam.. Vai sirdij jāsāk gavilēt? Vai griezt savu seju pret to, kura tur iespējams pat nav?
‘’Reini?’’ - dzirdu savu balsi aizlūstam. Kā vieglu pavedienu, kuru salauž laiks vai cilvēks, vai nejaušība. Vai es pati..
Viņam ir pusgari mati, tumšas krāsas, bet ne melni, kas ieskauj vēja appūsto seju tik viegli it kā būtu uzgleznoti, krītot pār spēcīgajiem pleciem.
Acis. Tēraudpelēkie ezeri, okeāni un visas, visas uz pasaules esošās ūdens krātuves!
Seja, kura karsti dievināta pirms vairāk kā pieciem gadiem, nav mainījusies ne par gramu! Viegli. Mierīgi. Apgaroti, lai neteiktu vairāk..
Jūtos kā paralizēta – ticu, ka no malas skatoties es izskatījos muļķīgi.
Reinim, smaidot ir tikai trīs teikumi, ko man teikt, un viņš to dara, paralēli tam, ka apsēžas blakus savam ‘’kapam’’ – ar elpu uzpūš uz savas fotogrāfijas, kurai apsieta melna lenta – notīrot to.
- ‘’Manā dzīvē bija nepieciešama sieviete, nevis maza, puņķaina meitenīte, kas manis dēļ gatava uz visu.. Tagad Tu esi kļuvusi par tādu sievieti, kādu vienmēr esmu vēlējies.. Un es mīlu Tevi.’’