Piektdien, kad sacerēju savu motivācijas vēstuli, bija baigais pacēlums. Sevi slavēt māku.
Šodien jānosūta pieteikums, dūša lēnām iet uz leju, iestrēgusi kaut kur pa vidu starp papēžiem un matu galiņiem, zināmā vietā...

Domājamos brīžus pavadu, domādama angliski - a, ja nu čekos, vai māku ar`. Atjaunoju sinapses starp muti, domātavu un iebūvēto angļu valodas vārdu un frāžu krājumu. Runāt angliski žestu valodā nav labais tonis.

Ja to vietu dabūšu, būs pizģec. Un tomēr arī samērā kruti.