blond

00:27: Un tad vēl atceros: bērnībā bija tā.
Es vakaros terorizēju vecākus.
Parastais bija: mammu, man pie kājām nav labi!
Tas nozīmēja, ka palags sačunčurojies. Mums tolaik nebija segu pārvalka, bija virspalagi, un es, nevarēdama aizmigt, tikām kulstīju kājas, kamēr sajutu segas aso audumu. Tas nebija tīšām, es vienkārši nekad nevarēju tā vienkārši nolikties un aizmigt.
Mamma atlika visus darbus, nāca no virtuves un sakārtoja man pie kājām.
Bet pēc 15 minūtēm atkal: man pie kājām nav labi.

Un vēl bija otrs: sliktās domas.
Tās lielākoties bija par nāvi vai bezgalību, kas man nozīmēja vienu un to pašu. Bet bija arī citas, sīkākas - taču daudz. Un no tām es vēl tagad netieku vaļā. Visas sliktās domas nāk reizē, es pat nezinu, kā cilvēks var vienlaikus domāt tik daudz sliktu domu. Gan par to, ka jāmirst, gan par to, ka esi ļauns un dari visiem pāri, gan par to, ka citi dara pāri tev, gan par to, ka nevienam neesi vajadzīgs, gan par to, ka neko nevari, nekas neesi, un - nu jau patiešām - nekas arī vairs nebūsi.

Tajos vakaros nāca papus nevis mamma, jo mamma ar manām sliktajām domām galā netika. Tagad es saprotu, cik bezpalīdzīgai un nelaimīgai viņai vajadzēja justies.
Papus bija noguris, jo ļoti daudz strādāja smagu fizisku darbu, bet tomēr vienmēr bez iebildumiem sēdēja pie manis uz gultas malas, dažkārt stundu vai vairāk, un turēja manu roku. Kamēr es aizmiegu. Viņš neko tādu īpašu neteica. Jā,nu, ka visi mirsim, un tas ir dabiski. Ja papus teica, ka tas ir dabiski, tad tas arī sāka likties dabiski. Un tomēr nezuda cerība, pat ticība, ka papus mani var pasargāt pat no tā. Palēnām viss norima, apklusa, sliktās domas ierāvās atpakaļ, un es gulēju. Dažreiz vēl jutu, kā papus uzmanīgi atbrīvo savu roku un klusiņām pieceļas, bet tas jau bija pusmiegā. Mazo lampiņu viņš vienmēr atstāja degam.

Tagad man arī nāk sliktās domas. Kādu laiku jau katru vakaru. Pauls tura manu roku, bet tas nepalīdz tik labi. Es viņu nomoku un jūtu sirdsapziņas pārmetumus. Tā ir vēl viena sliktā doma. Jo es laikam esmu pieaugusi un saprotu, ka neviens cilvēks otram cilvēkam tā īsti palīdzēt nevar. Jo pats arī ir tikai cilvēks.

Papus, viņš bija kaut kas vairāk.
Bet tagad nav. Tagad viņš ir vecs vīrs, kurš pieceļas no gultas tikai lai aizietu pie galda un uz tualeti, tiesa - saģērbjas katru rītu, un kura intereses aprobežojas ar TV, avīžu ziņām un vēdera izeju. Dažreiz viņš jauc mani ar Pogu. Tas, ka viņa, mana papus - tāda kā agrāk, vairs nav,- tas arī ļoti smeldzīgi sāp.
Kādreiz, kad papus vēl bija tas pats, es paniski baidījos, ka viņš varētu nomirt. Un es sev solīju, ka tajā brīdī būšu klāt un turēšu viņa roku, un stāstīšu par to, kas viss vēl būs pēc tam. kaut arī pati neticēšu. Es gribēju, lai viņš aiziet ar maniem stāstiem. Tā naivi.
Tagad es vairs neceru, ka gadīšos blakus, kad tas notiks. Un man vienmēr ir drusku bail braukt prom no Latvijas uz ilgāku laiku. Bet galvenais - pēc pašas pieredzes - man ir aizdomas, ka mirstot nevienu roku negribas turēt. Vai varbūt tomēr.

x x x

Un tad vēl: man pēdējā laikā gribas izstāties. Tā ir tāda pilnīgi destruktīva tieksme. Nodarīt sev pāri. Izstāties no draugiem. Izstāties, piemēram, no rakstniekiem. Lai būtu tā, ka es nekad neko nebūtu rakstījusi. Un lai manis nav, un lai mani visi aizmirst.

Tai pat laikā es tik sāpīgi uztveru tos brīžus, kad liekas - patiešām, visi mani ir aizmirsuši un nevienam manis nevajag.