Vairākas · dienas

Bijām pie Lauras viņas vecāku dzīvoklī,kamēr šie pa laukiem. Domājām, paskatīsimies teļļuku, kas nav skatīts kādus
divdesmit gadus. Ieiesim vannā. Vannā iegājām, teļļuks neko nerādīja. Tikai 'pelēko troksni', 'sniedziņu' vai nu, kā jums
to patīk saukt, kad nav signāla. Atsaucām Loras māsu Daina Puriņ no poliklīnikas, kur viņa strādā par sardzi (vienu kvartālu tālāk).
Sakām: "Palīdzi, teļļuks neko nerāda". Kādas 15 min Daina pavadīja aiz televizora, spraužot un pārspraužot vadus.
Nu, neko, nodomājām, skatīsimies kompi caur televizoru - tur viņiem tāda sistēma. Bet Lauras patēvs, redz, uztaisījis tādu sistēmu,
ka videokabelis līdz stacionārajam kompim nemaz neaiziet. Beidzas turpat, pie sliekšņa. Jo nu viņš mēdz skatīties filmas caur
savu laptopu, ko mēs aiztikt negribējām. Tātat, laptops vienā istabā, stacionārais - otrā, bet kabelis par īsu.
Nu, neko atkal. Skatīsimies DVD. Ieliekam DVD, tur kaut kādu filmu ar Kolinu Fērtu par skotu ģimeni 20tajos. A DVD pults ta nestrādā. Jāskatās igauniski, jo uz ENG nevar uzslēgt. Par laimi, skanēja angliski, nevis igauniski, nez, kas viņiem tur par ražošanas kļūdu.
Sākās filma, a tur uzreiz tāda dubultskaņa - itin kā skanētu no diviem televizoriem uzreiz. Un kaut kāda vecene dzied vecu skotu dziesmu.
Ļoti smieklīgi. Pagriezām klusāk. Filma bija briesmīga, atgādināja tautas teātri. Uzlikām "Nakts muzejā" (nu, kādi diski tur plauktā bija, tādi nu arī bija). Dublēta krieviski. Neslikti gan, bet toties subtitri bija monstrozi - zili, milzīgi ar baltām pumpām. "Tie ir Ziemassvētku subtitri?", Laura prasīja. Filma gāja un gāja, bet te, vienā brīdī - knikš - disks salecās un visi sāka runāt ukrainiski. Nu, neko, atkal, skatīsimies ukrainiski. Smieklīga valoda. Visus sauc par "maly" un visiem saka "dziakuj". Pēc kāda laika atkal - knikš - un visi atsāk runāt krieviski. Cik patīkama valoda. Nevienu nesauc par "maly" un nesaka "dziakuj". Filma beidzās, stunda vēl bija agra, nolēmām skatīties Likteņa ironija 2. Laba filma, RENČIK! Un, protams, uz pašām svarīgākajām beigām - knikš - un visi nevis runā ukrainiski, bet vienkārši sastingst un nerunā vispār. Pāries, domājām. Nekā, bija jātin no sākuma. Pārgājām pāri bojātajai vietai - pēc kāda laika atkal apstājās. Tinam pāri. Rezultātā izlaidām droši vien ļoti svarīgas vietas, bet uz izskaņas posma aforismiem (kuri bija ļoti jēdzīgi, RENČIK) gan paspējām. Beigu titros skanēja ļoti jauka, saldsērīga dziesma,bet tad piepeši piedziedājumā dziedātājai vajadzēja sākt šausmīgi kaukt, Laura šausmās aizspieda ausis un mūsu kinovakars beidzās.