|
[9. Aug 2022|19:20] |
Man patīk skatīties filmas, kuram gan nepatīk, vai ne. Un viena no lietām, ko daru skatoties filmas, kuras man patīk, ir piemērīt sevi pie stāsta tēliem, kuram es atbilstu visvairāk. Ne kurš es gribētu būt, bet kuram atbilstu pēc iespējas vairākos rādītājos, gan fiziskos, gan garīgos, gan morālos, materiālos, visos kas ir būtiski dotajā stāstā. Ļoti vērtīga pieredze, kas liek apzināties savas spējas un iespējas skatīto stāstu piedāvātajās situācijās. Lielākoties līdz galvenā varoņa tēlam neaizvelku, bet kamēr pats to saprotu, tikmēr saglabājas piesaiste dzīvei ar tās īstenībām un iespēja augt, jo neesmu ideāls.
Bet.
Ir viens stāsts, kurā vienmēr esmu un būšu galvenais varonis, tas ir mans stāsts, kuru varu veidot tik traku, vai mierīgu cik vēlos. Un es to daru. |
|
|
Comments: |
Ir tāda dziesma Romāna varonis, lasot ienāca prātā, tas par to stāstu. Un ne visi romāni ir romantiski, mēdz būt arī visnotaļ traģiski. Tavs romāns/stāsts gan jau nav traģisks.
Dziesma desmitniekā un tā smukā meitene, kas izskatās samīlējusies, novērš uzmanību no vārdiem, par ko nemaz nav iebildumu. Kā Albano un Romina.
Monte Kristo ar ir romāns, bija aizraujoši lasīt, bet piedzīvot negribētu. | |