Man laikam šodien šausmīgi noveicās. Ap 14:00 zvanīju uz servisu ar vēlmi mainīt riepas. Un man teica: brauc šurp 16:00. Aizbraucu. Kamēr gaidīju uz jaunajām riepām, kādiem 10 cilvēkiem tika atteikta riepu maiņa gan klātienē, gan telefoniski. Toties mājās braucot bija tik laba sajūta. Nekādas auto drīķelēšanās uz slapjās žļurgas.

No rīta biju iebraukusi tuvējā riepu servisā ar vēlmi pakonusltēties riepu jautājumu un tur pierakstījos uz riepu nomaiņu tikai trešdienas vakarā. Rīt no rīta būs jāatsauc pieraksts.
Meklējot, kuros vārtos īsti jābrauc iekšā, lai tiktu tai riepu servisā, iebraucu pie citām nolitkavām. A tur viss lauks ar dēļiem nomētās. A mašīnu apgriezt vajag. Nu ko, braucu slaidi pāri kaut kādām atlūzām un - riepā 3 caurumi. Par laimi servisspuika uzreiz arī salīmēja.

Un vēl radio laikam sapisies. Minūti paskan un sāk šausmīgi skaļi pīkstēt. Kamēr mainīja riepas, pakonsultējos ar it kā zinošu cilvēku. Vienīgais, ko viņš varēja pateikt - nu jā, tā gadoties. Lai paspaidot podziņas, kad sāk pīkstēt. A nelīdz taču!

Un vel - neēd mašīna tik traģiski to bendzīnu, kā man likās. 10l uz 100km. Arī tas man šķiet daudz, bet priekš automāta un mazpilsētas ieliņām to laikam varētu vēl par normālu daudzumu saukt.

ā, vēl bija piedzīvojums par rubli. Mašīnai ir tas saucamais motora bloķētājs ibiomaizers vai kā tur. Tikai pultij tā podziņa tāda izļurgāta. Vakar kā pie svētdienas izbraucām kādu līkumu izmest. Aizbraucām aiz Valdemārpils riktīgos laukos. Jānis ieraudzīja vecu lauku māju kompleksu (sienā iemūrēts 1910.g), piebraucām. Skats jau labs - sen sagruvušas lauku mājas, sienas būvētas no laukakmeņiem. Iekšienē sen izuaguši koki, krūmi, zari liecas pa vecajām logu ailēm ārā, tāda rudens saulītes spīd. Nu kaifīgi. Vispār tā vieta īsta idille, ja būtu tādi grandiozi līdzekļi, lai atjaunotu 4 ēku kompleksu, netālu vēl pieguļ mazs dīķītis, redzami milzīgi ozoli, liepas. kaifīgi. Papriecājāmies, brauksim atpakaļ. Laurai arī gulēt jāiet. A figu. kabatā pults atnākusi vaļā un vāciņš nokritis. baterija vēl turas iekšā. Izmēģināmies gan tā, gan šitā. Nu neiet tā pults. motoru nevar iedarbināt. Vāciņš ar tāds vaļīgs. Rodas ideja, ka varbūt baterija izlādējusies. Jānis izpilda Makgaivera cienīgu triku. Izjauc mobilo, pildspalvu, izņemt drošības adatau no biksēm un sameistaro tur huļi muļi, kā rezultātā pēc kādas pusstundas čakarēšanās izdodas dabūt kontaktu un atbloķēt motoru. Aizbraucam mājās. Noskaidrojam, ka Talsos nav neviena servisa, kas varētu ar šādām pultīm strādāt. Vienīgais varints Crysler centrs rīgā. Galu galā caur cilvēkiem uzzinām vienu onku, kur tā kā ar signalizācijām nodarbojas. Vienojamies, ka šodien no rīta iebraukšu parādīt pulti. Lauru uz bērnu dārzu aizvedu ar autobusu, sarunāju Jurģi, ka pusdienas laikā aizvedīs mani izņemt Lauru. Kāpjot autobusā un meklējot pa kabatām naudiņu, uzduros uz vēl vienas baterijas kabatā. JOHAIDĪ!!! Tai pultij izrādās ir 2 baterijas! Doh! Viņas tādas plakanas, ja nezin, nevar saprast, vai tur vienai vai divām vieta. protams, mājās jānis salika kopā un mašīna aizgāja rūkdama, ka maz nemetas.

Vispār pa šīm pāris dienām vēl visādas mazas šaizītes ir atgadījušās, kas saistītas ar mašīnas īpatnību un īpašīnu nepārzināšanu, bet tās ir nianses, kuras vienkārši man jāapgūst.