Tā sajūta

Vakarnakt, kad es nācu pēc pirts no peldēšanās ezerā, es redzēju krītošu zvaigzni. Pukstenis bija mazliet ap 24.
Pirmā īstā krītošā zvaigzne manā mūžā.
Un es neskaitu tās mazās zvaigznītes, kas zibinās savos zvaigžņu lietos katru gadu... Tāda īsta.

Lūk šāda, nepārspīlējot - apmēram tik pat gara un spilgta. Tikai krita viņa nevis taisni, bet tādā puslokā.



Tās bija augstākais 1 - 2 sekundes kaut kā pavisam brīnišķīga.
Un es ievēlējos vēlēšanos.
Un es jūtu, ka tā piepildās.
Par ātru? Man vienalga. Jo tas ir tieši tas, ko es vēlējos.
Un šī vēlēšanās nebija ne kripatiņu egoistiska, ne kripatiņu par mani.


/...un, ja neskaita manu šo vēlēšanos, Tu esi mana piepildītā vēlēšanās jau ilgi pirms krita visas pasaules zvaigznes.../