| sastapos ar sevi |
[22. Maijs 2007|00:12] |
iedomājos, kā tad man īsti ir ar to sajūtu, ka gribu būt viens.
Sen, sen atpakaļ biju sev nodeklarējis, ka es esmu viens. Viens pats. Tad dzīvē mainījās lietas un cilveki un to saistības, tad aspratu, ka viens neesmu un nekad arī nebūšu. Tad pienāca laiks, kad derībās salīgu par to, vai ir dzīvība ārpus saules sistēmas. Derības vēl ir spēkā. Un es zinu, ka esmu neprātīgi tur, citā malā, lai atrastu kādu, kas neizskatās kā es, ar divām rokām un kājam un humanoīda izskatu. Tad tagad ir tā, ka Kenijiete ir tālu prom, un tai pat laikā man blakus. Un es neesmu šeit, es esmu jūrā, gaisā un dziļi citā telpā. Dažubrīdi šķiet, ka viss ir māņi. Un tad nāk pierādījums tam, ka pats vien sev esi māns. Bet ar mani viss ir labi. Arī ja zaudēju telpas un laika apzināšanas sajūtu.
Es eju gulēt un sūds ar mega daudzumu kafijas. |
|
|
| Comments: |
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/142831/9145) | | From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) san |
|---|
| Date: | 22. Maijs 2007 - 08:36 |
|---|
| | | (Link) |
|
man tāpat, sākot ar sesto teikumu no apakšas. bieži attopos smejoties, jo viss šķiet vien tāds pusjoks un puspatiesība. kad to ietērpj vārdos, izklausās it kā jumts būtu aizbraucis, bet sajūta ir daudz gaisīgāka un netveramāka nekā izklausās vārdos. varbūt tas man kaut kāds aizsargmehānisms, kas ļauj izturēt būšanu prom. un vēl, es ar sevi sarunājos vismaz trīs valodu mudžeklī (visbiežāk, latviešu+spāņu+japāņu) | |
