2005. gada 14. februāri
"... ja vien nebuutu visu laiku par maz. Tikai kad elpas truukst, tad irlabi. Kad esi uzrāpies tās sajūtas kukuragā, tad kādu mirkli arī tāpat ir labi. Patiesībā nemaz sūdzēties jau tā īsti nevar. Tikai visa šī rezultāta sanāk kaut kam pieķerties, noticēt. Neesmu pārliecināta, ka vajag. Ja tic tam, ko saka, tad nevajag.
Sajūtu mākonis. Nospļauties un būt mirklim. Panākumi man jau ir lieli. Gan iemācīšos vēl labāk.

Un tomēr, tomēr nevar nolīdzināt visu ar zemi, lai kā arī es censtos. Tad jau manīs. Pagaidām viss piepildās. Gads kā škērēm nogriezts.

Ar katru reizi tālāk zūd robežas. bail, ka nepazūd arī sajūtas.

atbildība un bezatbildība. Nozīme un ne-nozīme.

brīvības un viegluma sajūta. nevēlme kustēties un doties projām. ne tagad, -tad. Sen, sen nejusts mierīgums sirdī un ķermenī. Arī siltums. Nekļūt no tā atkarīgai. Muļķības, sen jau no tā esmu atkarīga, drīzāk tādēļ nepazaudēties un neuzlikt par pienākumu cilvēkiem to sniegt. Miers dvēselē.

Mhm.
maziem gaismas stariem lodāt tavā sejā."

atkarīga kļuvu un, šķiet, arī pienākumu bāžu sejā. bet to jau tāpat esmu sapratusi un cenšos, ko darīt lietas labā.