Visu nolāpīto dienu skan Somewhere Over The Rainbow, nu lūdzu, ko ellē tas nozīmē.

Luste kā nāca, tā aizgāja, neģēle - katru rītu trīs reizes atspiežu modinātāju un izkārpos ārā no gultas [ak, beibes, kopš es guļu pie loga, man ir pasaules labākais miegs, varbūt es iepriekš gulēju uz āderes, vai gluži otrādi, guļu uz tādas tagad], ģērbjos, dzeru obligātās zāles un saku sev 'Man the fuck up!', un šī sevis saņemšana aiz imaginārajiem pautiem patiešām strādā, un es eju uz darbu būt skaista un veiksmīga un celt kapitālismu, izstrādāju sev jaunas vadlīnijas, pēc kurām vadoties, viss man būs un mani mīlēs 24/7 [nevis tikai tad, kad no manis ir iegūstama specifiska informācija, neaizstājami darbarīki vai papildus alkohols ballītēm, jo mana smalkā audzināšana nepieļauj ierašanos ar tukšām rokām], īstenoju plānus un eju sapņu piepildes virzienā, rekonektējos ar sen nesatiktiem cilvēkiem un kopumā vienkārši daru lietas, taču lai arī cik veiksmīga un talantīga es būtu, tā arī nepamet iepriekšējos ierakstos plaši iztirzātās Sīrupiņa Problēmiņas, vispārējais panīkums un no tā izrietošā vilkme pie pudeles un apziņa, ka Centrālā statistikas pārvalde ir vienīgā, kam tevi patiešām vajag, aiz tā vienkāršā iemesla, ka iekšzemes kopprodukts nav nekāds pimpis un pats no sevis necelsies [kaut kādas dumpinieciskas notis, jocīgi]. Dzīvojieties, patērētāji.