* * *
« previous entry | next entry »
Apr. 13., 2009 | 12:06 pm
slima suņa murgi atkal ir atgriezušies.
es piedalos kaut kādā tur eksperimentā ne eksperimentā, bet nu taka dzīvoju mežā, tur kaut kāda laboratorija, viss taka atslēgts no ārpasaules. nekāda tur sazināšanās ar ārpasauli un tā. a, man ņem un pieriebjas un izdomāju - iešu mājās. tas viss notiek tā kā manos laukos mežā. es ta nu eju, bet zinu, ka tur jālien caur kaut kādiem pazemes tuneļiem, ūdeņiem, slazdiem. vobšem, ka tas viss tur tā traki sarežģīti.
nez no kuriene sman uzrodas telefons un es zvanu savai mammai. šī man pastāsta, ka ezers ir izžuvis, tā tad upe (kas nez no kurienes ar tur uzradusies) arī sausa, lai eju pa izžuvušo upes gultni un tad jau nonākšu mājās. eju arī, bet nu kādu gabalu pagājusi, jūtu, ka kaut kas baigi smird. skatos zemē guļ beigta stirna, tai blakus beigta vārna, tālāk beigts bebrs, beigta lapsa, simtiem beigtu mazu putnu, beigtas vardes, beigtas peles.... āāāāā!
tālākais kā pa miglu. atceros tikai to, ka pēkšņi esmu kaut kādā slimnīcā-laboratorijā, mani intervē kaut kādas starptautiskas televīzijas žurnālists, blakus man kaut kāds tur profesors, ka sgudri runā par jaunu gadsimta slimību un apokalipsi. man ar kaut ko jautā, a es tādā pilnīgā pofigā šiem saku, ka nav man nekāda tur slimība, ka nebūs nekāda tur apokalipse un ko šie vispār tur muld, ka es gribu mājās, ka gribu šokolādi un vispār...
bet šie tik maļ, ka nu viss ir briesmās un mani nelaidīs ārā. karantīna!
nē, es neesmu saskatījusies filmas, neko tādu salasījusies arī ne un par apokalipsi nedomāju, bet kaut kā manai zemapziņai tas mežs nepatīk. esmu jau redzējusi par to vietu šāda veida sapņus. vienreiz tur bij karš ar krieviem, vienreiz citplanētieši-metālēdāji uzbruka, vienreiz tur muku no vilka... utt.
es piedalos kaut kādā tur eksperimentā ne eksperimentā, bet nu taka dzīvoju mežā, tur kaut kāda laboratorija, viss taka atslēgts no ārpasaules. nekāda tur sazināšanās ar ārpasauli un tā. a, man ņem un pieriebjas un izdomāju - iešu mājās. tas viss notiek tā kā manos laukos mežā. es ta nu eju, bet zinu, ka tur jālien caur kaut kādiem pazemes tuneļiem, ūdeņiem, slazdiem. vobšem, ka tas viss tur tā traki sarežģīti.
nez no kuriene sman uzrodas telefons un es zvanu savai mammai. šī man pastāsta, ka ezers ir izžuvis, tā tad upe (kas nez no kurienes ar tur uzradusies) arī sausa, lai eju pa izžuvušo upes gultni un tad jau nonākšu mājās. eju arī, bet nu kādu gabalu pagājusi, jūtu, ka kaut kas baigi smird. skatos zemē guļ beigta stirna, tai blakus beigta vārna, tālāk beigts bebrs, beigta lapsa, simtiem beigtu mazu putnu, beigtas vardes, beigtas peles.... āāāāā!
tālākais kā pa miglu. atceros tikai to, ka pēkšņi esmu kaut kādā slimnīcā-laboratorijā, mani intervē kaut kādas starptautiskas televīzijas žurnālists, blakus man kaut kāds tur profesors, ka sgudri runā par jaunu gadsimta slimību un apokalipsi. man ar kaut ko jautā, a es tādā pilnīgā pofigā šiem saku, ka nav man nekāda tur slimība, ka nebūs nekāda tur apokalipse un ko šie vispār tur muld, ka es gribu mājās, ka gribu šokolādi un vispār...
bet šie tik maļ, ka nu viss ir briesmās un mani nelaidīs ārā. karantīna!
nē, es neesmu saskatījusies filmas, neko tādu salasījusies arī ne un par apokalipsi nedomāju, bet kaut kā manai zemapziņai tas mežs nepatīk. esmu jau redzējusi par to vietu šāda veida sapņus. vienreiz tur bij karš ar krieviem, vienreiz citplanētieši-metālēdāji uzbruka, vienreiz tur muku no vilka... utt.