|
[19. Mar 2009|08:36] |
Vakar man plānā bija skriet krosu. Šoreiz vajadzēja noskriet 10 km. Braucu pa mežu ar mašīnu un mērīju skrienamo attālumu. Pusceļā sapratu, ka šodien neskriešu. Ceļš vienkārši pretīgs - dubļi, sniega šļura. Tikai mašīnu noķēzīju. Biju pa brīvdienām tieši nomazgājis. Škrobīgi nedaudz. Tomēr viena pozitīvā lieta tajā bija. Redzēju zvērus. Daudz. Kādus ~50 gab. Īstenībā šķiet, ka varēja būt arī vairāk. Skrēja pa lauku. Nevarēju saskatīt, kas tieši tie bija, jo attālums bija paliels ~ 1 km. Domāju, ka varētu būt stirnas, jo skrēja diezgan ātri un mērķtiecīgi. Ne vilki, ne ciema suņi tie nevarētu būt, jo skrēja pārāk ātri, ilgstoši un mērķtiecīgi. Bez tam, tik lielos baros šie nepārvietojas. Lai gan stirnas jau arī tik lielos baros nekad nebiju redzējis. Varbūt mežacūkas? Tām gan patīkot baros klejot. Velns viņu zina. Vajadzēja piebraukt tuvāk un paskatīties pēdas, bet nepiebraucu, jo ceļš bija vienkārši nenormāls, bija reāla iespēja palikt vienam lauka vidū dubļu peļķē.
VS
Redzot šādas bildes, laikam vairāk jānosliecas uz mežacūku variantu.
UPD Noskaidroju, ka arī stirnas klejojot tik lielos baros. Laikam jau tomēr būs bijušas stirnas. |
|
|
Comments: |
jestri un ne garlaicīgi vismaz tai mežā
jestri gan. taču, ja redzi tādu lielu zvēru baru, skrienam pār ceļu, tad sāc domāt, vai neesi palaidis kaut ko garām - kāds armagedons, zemestrīce vai vulkāna izvirdums. nedaudz sireāla sajūta.
bieži tādu negadās redzēt..
Nu briesmas, kā var cūku no stirniņas neatšķirt un kas Tev tas par mežu - Tu ko, no laukiem?
1 km. Man nebija binokļa. Jā, es no laukiem, man te lauku teritorijā mežu pietiek. | |