Allažiņ, kad labie rūķīši man par nopelniem nācijas labā atnes svilpīti vai stabulīti, es ar to pačakarējos, pārlaužu pret celi un tad raudu, jo nav ne svilpītes, ne stabulītes, taču ne sevišķi ilgas ir manas sēras, jo kaut kad taču atnes jaunu svilpīti, bet tagad, kad esmu drusciņ tā kā pieņēmusies prātā [nu, vismaz man tā pašai liekas], ir nākusi apgaismība, ka par šādu apiešanos ar lietām var taču nepienākt ne nākamā svilpīte, ne stabulīte, un tad gan, manu mazo lasītāj, būs dirsā, atvainojiet manu klajo netaktiskumu.
Ja neņem vērā šo vakara pasaciņu, es eju uz savu jauno, labi apmaksāto darbu un nāku mājās uz dušu, vakarēšanu un gultiņu ar likumā atvēlētajām 8 stundām miega, zobratiņi griežas, mehānisms strādā un kopumā es esmu visai derīga sabiedrības sastāvdaļa, ja ne es pati, tad vismaz mana publikai rādāmā ārpuse tāda noteikti ir - tiesa gan, ja vien jūs, beibes, būtu redzējušas sekas tai eksplozijai, kas manī norisinājās gadus piecus atpakaļ [ieskatam: daži dumpīgākie upuri joprojām dzīvo teltīs, bet kopumā visi gruveši ir aizvākti un vietā iestādīts zaļš paraugmauriņš ar izflīzētu taciņu gar malām, kur svētdienās promenādēt daudzbērnu ģimenēm ar mātēm UN tēviem], jūs tagad, manī ienākot, redzētu precīzi tādu pašu ainu un padomātu 'jēzusmarija, vai tad tiešām', un tad es jums teiktu 'jā, beibes, patiešām'.

Dionīs, mielo savas pazemīgās kalpones izslāpušo dvēseli, iztīri katru zemēm pilno brūci maigi kā mīloša sieviete, aizskalo prom no pažobelēm izlīdušos mošķus un ļauj atkal no jauna iet, būt un dot, ļauj nepieredzēt slikto un pasvītrot labo, ļauj ietīties mierinošajā spirta migliņā un izlīst no tās jaunai, uzlabotai un visam gatavai - un tu, dievs, ja tu tur kaut kur patiešām esi, nolaidies no saviem luksusa klases augstumiem un pastāsti man kaut ko labu, vismaz divos vārdos būtu baigi jauki.