Fū! Esam mājās. Pagājušo ceturtdienas vakarā aizbraucām uz Rīgu. Likās, ka būs iespēja atpūsties, jo tur tak pilna māja Lauras auklēt gribētāju un varētāju. Bet rezultētā es tur samocījos vēl vairāk. Jā, no ikdienas rūpēm kaut kēdām atpūtos, gulēt sanāca tikt jau 11:00 un i aizmigt izdevās, taču darbus ieplānotos izdarīt neizdevās un Laura tāpat pieprasīja manu klātbūtni.Rezulta'tā sabiju Rīgā veselas 4 pilnas dienas, taču nekur ārpus mājas īsti netiku. Toties:
- esmu nodevusi kvalifikācijas darbu. Nākošnedēļ vēl aizstāvēšana un tad ir VISS
- nopirku Laurai foršus sporta ratus. Bez paŗleikamā roktura gan, bet ar citām labām lietām.
- Piedalījos 1 dienas seminārā un dabūju sertifikātu. Tur bla bla bla, galvenā ideja, ka izglīto par patvērumu meklētājiem Latvijā, to tiesībām un statusu piešķiršanas kaŗtībā. Tā teikt, tiek apzināti un izglītots personāls nākotnei. ja būs "iekšā" rīt vai vēlāk uzrakstīšu īsu revjū par uzzināto. Bija interesanti.

Lai es varētu piedalīties seminārā, Jānis paņēma brīvdienu un brauca a rmani uz Rīgu. No rīta atstāju laurai ņammu - gan savu pienu, gan burciņbiezenīšus. taču tā apziņa, ka es no rīta neesmu mājās un neesmu arī tad, kad Laura ir sagribējusi ēst, viņai liakam bija tik aizvainojoša, ka esot uzrikojusi īstu histēriju. Manu pienu nedzēra, biezenīti izpļāvusi pāri pusistabai. Tā nu bērns iztrakojās, līdz aizvainotu seju sēdējis ratos. Pie manis abi tika tikai ap 13:00, bet Lauru baroju tikai ap 9:00 Mums 4h neēšanas pauze ir milzīga. Bet todien Laurai arī nekas nesāpēja un tad jau var arī nekarāties mammas pupa galā :D Vienvārdsakot pai pai Jānim par izturību un Lauri par pacietību :))