Milzīgs tracis šovakar, šķiet, par to, ka nedevu knupīti (pazudis, nevaru atrast — nopietni!). Neguļ, un kliedz, un kliedz. Ceru, ka viņai nav kas cits, kā tikai knupīša trūkums. Kad jau viņai sākās histērija, paņēmu klēpī un noskatījāmies visādas miega dziesmiņas jūtūbē, kas viņai patīk. Mazliet nomierinājās, lai gan visu laiku vēl elsoja un šņukstēja, kā jau pēc lielas raudāšanas. Noliku atpakaļ gulēt, bet vienalga kliedz, tad kādā brīdī viņa atpakaļkrītot sasita galvu un tad bija vēl trakāk (puns jau ir), toties tad viņa ļāvās un pat gribēja, lai viņai glāsta galvu (parasti jau viņa stumj prom tādas pārlieku lielas tuvības izpausmes). Un tad viņai, šķiet, bija pilnībā izsīkuši spēki, pastāstīju, ka mamma un tētis viņu ļoti mīl — varbūt tas viņu nomierināja — pagriezās un šņukstot aizmiga. Drošības pēc nodziedāju vēl kādu miega dziesmiņu. Kāda pusotra stunda vismaz bija pagājusi ar šitādu ņemšanos.

Vēl ir variants, ka viņa bija nogurusi jau kādos astoņos, kad vēl tikai taisījāmies doties ārā no manu vecāku mājām, un mājās atnākot jau bija "histēriski pārgurusi" un tāpēc tāds tracis.

Man pašam tāda dīvaina pašsajūta, netipiski daudz svīstu un galva "viegli dulla", ceru, ka esam veseli. Toties šajā reizē man bija lielāka paškontroles "jauda", spēju saglabāt daudzmaz mierīgu "morālo stāju". Nepalīdzēja gan.