If you are lonely when you're alone, you are in bad company.

reiz šeitpat iepļurkstēju, ka man ir viss, ko jebkad esmu gribējis un toreiz affair nosprauslojās, ka viss, ko esmu uzskaitījis, ir materiāls.

well - materiālās lietas iegūt ir vienkārši (relatīvi vienkārši).
grūtāk ir ar jūtām, ar pašsajūtu. itkā viss ir labi, bet nav tāda īsta miera un nekādi nevar saprast kā dēļ tas nemiers, kas urda un dīda un liek kautko gribēt. bet es negribu neko gribēt. man nebūtu nekas jāgrib, jo kopš seniem laikiem zinu, ka "gribēt" rada diskomfortu pašam ar savu esību. teorētiski man ir viss, kas man tā īsti ir nepieciešams un pat daudz daudz vairāk, tikai tā vai tā gribas vēl.

un nevar saprast vai tas dēļ personīgas krīzes vai dēļ kapitālisma kā tāda, kura uzbūve bezkaunīgi paredzējusi prolitariāta konstantu neapmierinātību ar esošo materiālo situāciju.
materiālais pavisam noteikti ietekmē to kā mēs jūtamies.
ja esam nabagi, tad ir viegli samierināties ar situāciju, jo nav nekādu cerību uz ko vairāk, bet kad esi paēdis, izgulējies un kabatā skan naudiņa kautkā nopirkšanai, tad noteikti rodas gribēšana kautko nopirkt, rodas gribēšana dzīvot pavisam nedaudz lielākā komfortā, rodas gribēšana strādāt vairāk, pelnīt vairāk un ... nemanot esam apauguši ar vēlmi kļūt par kapitāla turētāju, jo tas viss taču šķiet tik iespējami. un tad paiet gadi, dzīves, paaudzes ar vienu vienīgu pašmērķi - iegūt gribēto.
tikai mēs nepamanam, ka iegūtais automātiski pāraug par normāls un mēs spraužam to laktiņu tālāk un vēl tālāk un aizmirstam par to, ka jādzīvo sev, nevis kautkam...

domāju, ka ne tikai es ar to slimoju.
visi slimo.

p.s.: K. M. bija taisnība, sasodīts.