Vīrieškārtas kolēģi uzdāvināja puķīti, cik mīļi.
Māt' ir pārradusies mājās un atvedusi sev līdzi savu jaunāko brāli [kuru es pēdējoreiz redzēju vēl tad, kad knapi sniedzos līdz galda malai], un protams, ka pirmais, kas notiek pēc viņas ienākšanas pa durvīm, ir manu žūstošo ķēpājumu izrādīšana viesim ar komentāru 'Nu, tā viņa man te ņemās', ibio rio, māt, vai tiešām tu nevari ģimenes neesošo prestižu būvēt kaut kādos savādākos veidos, kāpēc visu sasodīto laiku ir citu priekšā tik izmisīgi jāplātās ar maniem draņķa smērējumiem, kuri te nestāv [un ievēro, arī nekad nestāvēs], lai tev būtu, ko ciemiņiem pie kafijas parādīt - protams, nekā labāka, ko no manis varētu citu priekšā daudzmaz iztaisīt, jau īsti nav, tikai sūdīgu bildīšu kleķerētāja, to es saprotu, bet kāpēc tas viss ir jāpasniedz tādā svarīgumā - tas mani apkauno, tas man liek justies kā rītārdam, kas sešu gadu vecumā beidzot iemācījies dzert no krūzītes un tiek radiem/draugiem lepni stādīts priekšā ar 'Nu vot, mēs jau mākam dzert no krūzītes!', velnsparāvis, kad reiz beigsies manu sūdu cilāšana un ciemiņu mūžīgie 'Vai, cik skaisti, viņa taču ir māksliniece, zini, man vajag viesistabā pie sienas gleznu, varbūt varam sarunāt...' - ejiet kāst, mīļie patērētāji, neko mēs nevaram sarunāt, un turklāt tev ir otrs bērns, māt, glītāks un veiksmīgāks un visos citos aspektos labāk padevies, kāpēc tu nevari viņu stādīt visiem priekšā tikpat izmisīgā manierē, radi un draugi no tādas ģimenes reprezentācijas iegūtu krietni vien vairāk, nekā no skatīšanās uz gleznojošu histēriķi, kurai viesu klātbūtnē vienmēr piemetas sociofobijas lēkme un vēlāk arī visas pasaules dusmas.
Komentāri slēgti, dodu atļauju iet dirst.